Iespēja ielūkoties mūzikas tapšanā ir koncertfilmas lielākā vērtība
Man mazliet kauns, taču tā ir – mūziķu dzīvās uzstāšanās man vislabāk garšo, sastrādātas konservos. Piekrītu, koncerts klātienē ir milzu enerģijas parāde, bet ierasti tam ir arī nelāgas blaknes – bezcerīgā neziņa, cik ilgi kārotā mākslinieka parādīšanos uz skatuves aizkavēs pāris standartus zemākā iesildītājgrupa, piespiedu trīšanās ar sev līdzīgiem pa alus dubļiem un drāma par to, vai ātrāk kulminēs knapi saredzamie rokstāri uz skatuves vai personīgā pačurātgriba. Skaidrs, ka panākt līdzīgus skaņas baudas parametrus visās daudzgalvainā skatītāju pūļa ausīs ir lielākais skaņu režisoru lāsts, jo nereāls.
Bet koncertierakstos – ideāli! Sēdi pie sava lielā ekrāna ar mākslinieka akceptētu skaņu un redzi savus varoņus no skatpunktiem, kuros koncerta laikā atrasties drīkst tikai mušas! Taču bauda tā ir tikai ar nosacījumu, ja starp koncertu un tā interpretācijas iegulšanu videoripulī lietas nav salaistas grīstē.
Lūkošu saprast, cik liels baudījuma potenciāls sagaida tos ļaudis, kuri plāno noklausīties lokālo supervaroņu Prāta Vētra svaigāko koncertfilmu Vēl viena klusā daba. Fakts, ka grupas veikumu ir iespēja noskatīties īstā kinoteātrī un bez maksas uz 100 ekrāniem arī Latvijas perifērijā, vien ir ordeņa vērts. Laikā, kad vietējas izcelsmes ekrāna darbi mazliet nepelnīti piedzīvo tautas neticību, iespēja sasēst tumšā telpā ar Kauperu pa visu sienu ir 100% svētki!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.