Rakstnieks Alberts Bels (74) saņem balvu par mūža ieguldījumu literatūrā un intervijā skaidro, kāpēc ir svarīgi, lai publiskajā telpā biežāk tiek lietots jēdziens «latviešu tauta»
Rakstnieks Alberts Bels trādirīdi latviešu literatūrā sataisīja 1968.gadā – viņa otrais romāns Bezmiegs nepārprotamos zemtekstos runāja par padomju sistēmas greizumu. Bels nokļuva čekas uzmanības lokā, tika ierosināts kriminālprocess. Tajā pašā gadā viņš rakstnieku radošajā plēnumā Rīgā aicināja atcelt cenzūru mākslā. Rezultātā rakstniekam tika liegta iespēja absolvēt augstākos scenāristu kursus Maskavā, ko Bels bija iecerējis, lai pēcāk strādātu Rīgas kinostudijā. Viņš bija viens no sava laika Latvijā visvairāk lasītajiem rakstniekiem.
Pēc drāmas ar Bezmiegu drīz tapa kriminālromāns Būris, kas runāja par cilvēka brīvības ierobežotību, arī vēsturiskais romāns Saucēja balss par notikumiem XX gadsimta sākumā Latvijā un jau atkal – cilvēka izvēles iespējām, gribu un brīvību. Deviņdesmito gadu sākumā Bels kļuva par Augstākās Padomes deputātu, balsoja par Latvijas neatkarību. Politikā nebūtu iesaistījies, taču lūgts to darīt vēlēšanu apgabalā, kur balotējušies ietekmīgi interfrontisti. Intervijā rakstnieks stāsta, ko nozīmē ierobežotos brīvības ap-stākļos cīnīties «pret» un vai Latvijas valsts atdzimšana nesusi cerēto.
Vai fiziskie apstākļi, to uzliktie ierobežojumi iespaido cilvēka garīgo brīvību?
Apstākļi neapšaubāmi ietekmē cilvēka brīvību – vajadzīga liela enerģija, lai izlauztos no apstākļiem. Dažreiz tik liela, ka pēc tam pietrūkst enerģijas darboties. Mūsu izlaušanās no padomju impērijas prasīja milzīgu spēku. Jaunajā valstī palikām ar «izlietotiem degvielas krājumiem». Vairāk nekā divdesmit gadu notiek enerģijas meklējumi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.