Vai mīlestība?

Noskatoties Mihaela Hanekes filmu Mīlestība, man bija tikai viens jautājums – kāpēc man vajadzēja to redzēt?

Pagājušā gada 27.septembrī pēc grūtas slimības un lielām ciešanām nomira mans vīrs Uldis Stabulnieks. Tas bija ļoti sāpīgs un grūts laiks. Redzēt otra ciešanas nav viegli, bet, saprotot, ka tas ir mans egoisms, sevis žēlošana, mēģināju viņam palīdzēt Dieva gribas gaismā. Raugoties no pārdabiskā skatpunkta, es zināju, ka katram cilvēkam ir savs ciešanu kauss izdzerams. Uldim savs un man, ne mazāk nopelnīts, – savs. Tikai tad, kad būsim to izdzēruši līdz galam jeb gandarījuši par savu dzīvi, Dievs sniegs atrisinājumu. Kā tas notiks un kad, to atstāju Dieva ziņā. Es darīju tikai to, kas bija no manis atkarīgs, un darīju līdz galam. Mans pienākums bija ar sirsnību un pacietību sniegt viņam fizisku palīdzību un lūgties.

Daudzu cilvēku ieteikto un slavināto filmu, kurā attēlota mūžu kopā nodzīvojuša pāra pēdējais kopā pavadītais laiks un kurā spēlē lieliskie aktieri Emanuela Riva un Žans Luijs Trentiņāns, ar interesi noskatījos kinoteātrī Splendid Palace. Man pat liekas, ka filma bija melnbalta. Tik mierīgs plūdums, tāda saskaņa visā – senas telpas, senas lietas un seni cilvēki. Filma rāda inteliģentu vecu cilvēku pēdējās mūža dienas, mīlestības un cieņas apvītas. Kad sievu Annu kā pirmo no abiem izvēlas slimība, vīrs, pats pa pusei invalīds būdams, pašaizliedzīgi uzņemas aprūpes darbus. Kādā filmas epizodē viņa pareizā, stingrā nostāja attiecībā uz slimnieka kopējas nežēlīgo rīcību pret sievu norāda uz vīra dziļo pieķeršanos sievai, varētu teikt, mīlestību. Šis vīrs ļoti cenšas, un viņam tas daudzkārt izdodas. Gan fiziskās, gan garīgās aprūpes ziņā. Tik saprotama ir vecu, nevarīgu cilvēku vēlme būt nošķirtībā, paliekot tikai ar sev vien saprotamām domām, vēlmēm, rīcību. Gudras domas un talantīgs tēlojums.

Taču, noskatoties līdz galam šo cildināto kinodarbu, manī radās protests pret tā nosaukumu Mīlestība.