Lailas Pakalniņas jaunā filma Picas apzināti provocē un neaizmirsīsies pēc piecām minūtēm, tiklīdz atstāta kinozāle
Sagadījās tā, ka Lailas Pakalniņas jauno filmu noskatījos Ziemassvētku dienās. Man ir tradīcija šajā laikā – atvilkt elpu no straujā restorānu ritma, kas savu gaismas ātruma cienīgo skrējienu sasniedz tieši decembrī, apsveikt tuvākos cilvēkus un pēc tam nedarīt neko prātīgu, bet nosist laiku, skatoties TV visas Ziemassvētku filmas pēc kārtas. Jāatzīst, ka starp «saldajām» filmām TV ekrānos pagadījās arī pa kādai patiesi aizkustinošai un ne tik holivudiskai lentei, piemēram, Ziemassvētku vakars LTV7 – stāsts par cilvēcību absolūti necilvēcīgos Pirmā pasaules kara apstākļos.
Lēmums doties uz kino tieši Ziemassvētku laikā bija pieņemts, un ķēros pie sagatavošanās darbiem – gribēju sameklēt informāciju par filmu Picas. Citkārt uzticamais Google šoreiz pievīla un piedāvāja visdažādākās picu tiešsaistes pasūtīšanas vietnes, kas noteikti ir ļoti noderīgas tiem, kas vēlas picu pasūtīt uz mājām vai iemācīties kādu jaunu pagatavošanas recepti, bet šoreiz šīs vietnes maz man varēja palīdzēt. Arī Wikipedia, kur meklēju izsmeļošu aprakstu par filmas režisori, man neko daudz nedeva. Ceru, ka kinokritiķi un zinātnieki aizpildīs šo robu un tur būs pieejama daudzpusīga informācija par Lailu Pakalniņu.
Atmetis cerības pirms filmas iespaidoties no profesionāļu viedokļiem, svaigu galvu devos uz kino Citadele, lai ļautos piedzīvojumam. Tas sākās pārpildītajā pazemes autostāvvietā, kur nedaudz iebuktēju mašīnu, neveikli mēģinot iegrozīties pašaurajā vietā. Tomēr to uztvēru pilnīgi vēsā filmas Picas mierā, kā vēlāk sapratu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.