Evija Fleminga (33) dēlam dzīvību devusi divreiz. Pirms 15 gadiem un pirms trim nedēļām – ziedojot nieri. Tā bija pirmā nieres transplantācija Latvijā, kas veikta nesaderīgām asinsgrupām
Arnolds pie vārda tika, pateicoties kinoaktierim Arnoldam Švarcenegeram. Skatoties filmas, tētim iepatikās varonīgais vārds. Kad puika bija trīs gadus vecs, viņš kādu rītu pamodās un «atslēdzās» turpat gultā. Arnoldu aizveda uz slimnīcu, kur viņš no bezsamaņas atmodās. Dobeles mediķi pētīja analīzes, taču nevarēja pateikt, kas vainas. Bērnu slimnīcā Rīgā diagnozi noteica drīz vien – nieru mazspēja. Tas nozīmē, ka nieres pietiekamā daudzumā neizvadīja šlakvielas un neattīrīja asinis. Ārsti skaidroja, ka tā ir iedzimta vaina: ja vecāki vēlas zināt, kura hromosoma pievīlusi, jāveic ģenētiskais tests. Iemesls var būt gan kāda slimība, ko mamma Evija pārslimojusi grūtniecības pirmajos mēnešos, gan kaitīgas vides ietekme. Flemingu pāris saprata, ka nav jēgas izzināt cēloni, jo tas tik un tā neko nemainīs. Jācīnās par dzīvību.
Sporta nodarbībās skolā Arnolds nepiedalījās kopš 1.klases. Fiziski smagus darbus lauku mājās Dobeles pusē arī nedarīja. Vairāk pa istabu. Ik dienu viņš lietoja medikamentus un regulāri devās uz pārbaudēm Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Nefroloģe Edīte Jeruma stāsta, ka Arnoldam diagnoze tika noteikta laikus, taču ik gadu slimnīcā ierodas vismaz viens pusaudzis ar jau hronisku nieru mazspēju galējā stāvoklī, kad vajadzīga nieru aizstājterapija. Jau vairākus gadus transplantāciju gaidot viena meitenīte, kuras vecāki nevar būt donori. Pērn veiktas divas nieru transplantācijas, abiem pacientiem donori bija tēvi. Orgānu transplantāciju veic Stradiņu slimnīcā, jo, ja bērns sver vismaz 19 kilogramus, viņam var transplantēt pieaugušā nieri.
Pie vadiem visu nakti
Līdz pagājušā gada maijam Arnolda veselības stāvoklis bija nemainīgs. Tad saasinājās. Puika kļuva vārgāks, asins analīzes – sliktākas. Ārsti izstāstīja rīcības plānu: pieslēgt pie speciālas ierīces, kas palīdz nierei darboties. Tas varētu būt risinājums uz laiku, kamēr gaida rindā uz nieres transplantāciju. «Tiešā tekstā neviens neteica, kas būs, ja donors neatradīsies. Ārsti ļoti daudz stāstīja par slimību, tāpēc sapratām bez teikšanas, kas var notikt. Viss. Cauri,» rokas noplāta Arnolda tētis Uldis. Ar viņu runājamies Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, kamēr Evija un Arnolds, smaidīgi un moži, aizgājuši uz pēcoperācijas pārbaudi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.