Likumu vara ir mūsdienu demokrātijas alfa un omega. Dzīve gan parasti izrādās nepilnīgāka par ideāliem, bet tā jau nav ideālu problēma. Vai ne? Netaisnīgais visvairāk kaitē pats savai dvēselei, vēstīja jau sengrieķis Platons. Likumpārkāpējs pazemo sevi, nevis likumu.
Tomēr kā īleni no maisa cits pēc cita lien laukā piemēri, kas liek neomulīgi sarauties – vai tiesiskuma ideāls neatgādina svētbildi, kas klusā viensētā stāv goda istabā, mušu pavisam noraibināta, jo iemītnieki māju sen pametuši un īstā dzīve pārcēlusies citās ģeogrāfiskās un ētiskās koordinātās. Piemēram, augstas amatpersonas nupat «mulst» par ideju, ka no amata jāatlaiž pilsētas mērs, kurš jau gadiem tiek tiesāts. Kaut gan jāmulst būtu par to, kāpēc amatpersona, kurai izvirzīta apsūdzība tieši par šā amata savtīgu izmantošanu, gadiem turpina saglabāt šā amata godu un algu.
Piemēram, valdība slepeni lemj, ka bez konkursa iepirkti fotoradari satiksmes ātruma kontrolēšanai glābs valsts drošību, bet visi atkratās no atbildes uz jautājumu, kāpēc dzīvības uz ceļiem ir jāglābj uz tiesiskuma rēķina.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.