Diriģents Māris Sirmais no kora Kamēr… gribējis aiziet jau vairākkārt. Patlaban viņš uzspodrina svešvalodu prasmes, lai reiz varētu strādāt ar kādu Eiropas kori. Viens piedāvājums jau saņemts
Meitenes kāpa no skatuves, slaucīdamas asaras. Puiši – arī. Tas notika pēc koncerta Talsos, Tiguļkalnā, īsi pirms Jāņiem. Korim Kamēr… Māris no rīta mēģinājumā bija pateicis, ka vairs ar kori nestrādās. Tovakar, kad Sirmo satiku, viņš neko neteica. Paziņojums par to, ka aiziet no kora, ko vadījis 22 gadus, medijos parādījās drīz pēc Jāņiem: Sirmais vēloties veltīt spēkus personīgajai izaugsmei, turpināšot strādāt ar Valsts akadēmisko kori Latvija un jūlijā pasniegs diriģēšanas meistarklasi diriģentiem Vīnē. Tomēr par visu svarīgāk šķiet saprast, kā Māris nonāca pie lēmuma – pietiek, nevaru vairs pavilkt. Pateikt – nē.
Johaidī ar ārā!
Sēžam ar Māri kafejnīcā iepretim prezidenta pilij, un viņš stāsta, ka lēmums aiziet no kora neradās vienas dienas laikā. Arī ne gada. Pirmoreiz punktu gribējies likt 2003.gadā, kad kori bija vadījis jau 13 gadu. Uz Vispārējiem Latviešu dziesmu svētkiem Kamēr… uzticēja uz mazās skatuvītes nodziedāt komponista Ulda Stabulnieka dziesmu Barons. Vienīgais mēģinājums bija paredzēts pēc svētku gājiena. Uz to Mežaparkā atnāca puse no kora. Sirmais apskaitās. «Mums tika dotas 15 minūtes, kas ir maz, taču, lūk, viens neieradās, jo transports neesot nācis, trešais gribējis ēst, ceturtais – vienkārši netika. Johaidī ar ārā, kā jums pietrūkst armijas! Teicu: «Mīļie draugi, es par to vairs nespēju cīnīties. Uzstāties tūkstošu priekšā man šķiet atbildīgi, jums – nē.»»
Koris nodziedāja perfekti, publika prasīja dziesmu atkārtot.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.