Tikko izdevis grāmatu par UNESCO sarakstā iekļaujamajiem skandināvu kapiem Grobiņā, profesors Juris Urtāns sola aprakstīt arī sev piederošo Dzirkaļu pilskalnu. «Fiksēju savas izjūtas – nevis kā arheologs, kas to pēta, bet arheologs, kas tur dzīvo»
Bedrīšakmens – skaisti izklausās, vai ne? Latvijā 60.gados bija atrasti 2-3, līdz 80.gadiem bija zināmi kādi 5-6, tagad jau vairāk nekā 50, – Juris Urtāns inteliģentam cilvēkam raksturīgā vērībā man izskaidro, par ko tikko tik aizrautīgi diskutējis pa telefonu ar kādu kolēģi. Arī slavenajos Stounhendžas megalītos Lielbritānijā esot iekaltas šādas iedobes, kuru funkcija gan līdz galam nav skaidra. «Jā, ir cilvēki, kas tās meklē arī Latvijā. Kā jau parasti, tādi drusku īpatnēji ļaudis, kas par katru cenu grib atrast…,» kultūrvēsturnieks vieglā ironijā sniedz raksturojumu, ko droši vien tēmējis arī uz sevi.
Vienu bedrīšu akmeni varot redzēt pat no Liepājas šosejas pie Grobiņas, viņš piebilst. Jo mūsu sarunas iegansts patiesībā ir šī klusā mazpilsēta, kuras arheoloģijas vērtības, skandināvu senkapi, patlaban tiek vētītas iekļaušanai UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Bet Juris Urtāns tikko par tām ir izdevis grāmatu, ko pirms vairāk nekā 20 gadiem uzrakstīja kopā ar Valēriju Petrenko. Latvijā dzimušo krievu zinātnieku, aizrautīgu vikingu jeb varjagu pētnieku bijušās Padomju Savienības teritorijā, leģendāru lauka arheologu un bardu, diemžēl pāragri pievārēja ļauna slimība. Grāmata aktualizē vēl kādu problēmu: daļa Petrenko atradumu no Grobiņas joprojām mīt Sanktpēterburgā, sabrūkot sarkanajai impērijai, nav bijuši viegli atgūstami.
Literātiem diezgan pierasta lieta ir darbu publicēšana pēc ilgāka pārtraukuma, bet zinātnē, liekas, ne tik bieži gadās, kad pētījums pēc vairāk nekā 20 gadiem tiek nodots sabiedrībai, kā tas ir noticis ar jūsu abu grāmatu Grobiņas arheoloģijas pieminekļi.
Nē, tā gan nav. Arī arheoloģijā bieži ir tā, ka materiālam vajag nogulēties galvā, lai tas sāk «spēlēt». Pati pirmā grāmata par Grobiņu, ko uzrakstīja zviedru arheologs Birgers Nermans, kurš tur veica izrakumus 1929.-1930.gadā, ir publicēta tikai 1958.gadā. Pa vidu, protams, bija karš, bet pienāca laiks, kad šī lieta nobrieda.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.