Sarmīte Stūre–Bremze, pasniedzēja

Sarmīte ir angļu valodas pasniedzēja Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Kabinetā uz galda Times žurnāli, fonā skan britu radio

Pirmajā skolas dienā, kad pasniedzēja iepazīstina ar sevi, studenti smaida, tāpēc viņa par savu uzvārdu pastāsta.

Ar vīru Sarmīte iepazinās tā: brālis grasījās draugam rīkot dzimšanas dienu, bet nebija mūzikas atskaņotāja. Sarmītei piederēja divkasešu magnetofons. Apsolīja to aizdot, taču tikai komplektā ar sevi. Pašu jubilāru nepazina. Puisis cienāja ar mājās ceptu torti, aicināja dejot. «Zinu, ka esi Sarmīte, bet kāds uzvārds?» viņš vaicāja. «Esmu Stūre.» Puisis smejoties teicis: «Es – Bremze.» «Tad mēs esam viena mašīna!» atbildējusi Sarmīte. Kopš tā laika viņi ir kopā un dzīvo tajā pašā Cepļu ielā, kur iepazinās, tikai paši savā mājā – netālu no Stūru ģimenes un Bremžu ģimenes mājām. Sarmītes dzimtā vieta ir Birzgale, viņas vīra – Sēlpils. Tur savulaik bijušas saimniecības, kur cieši blakus kaimiņos dzīvojuši augšas Bremzes un lejas Bremzes.

Sarmīte pieņēma vīra uzvārdu, jo dubultuzvārdus tolaik nebija pieņemts reģistrēt. Sākot strādāt par skolotāju, skolēni interesējās par Sarmītes uzvārdu, un viņa sāka pievērst uzmanību tā nozīmei. Uzzināja, ka bremze ir sens darbarīks, ar kuru berza cigoriņus. «Studentiem stāstu, ka neesmu pedālis, bet šis darbarīks.» Par Stūri-Bremzi Sarmīte kļuva pirms 10 gadiem: tapa grāmata par LLU, un katram pasniedzējam vajadzēja iesniegt savu biogrāfiju. Sarmīte daudz domāja par uzvārda spēku. Gribēja, lai grāmatā ir abi uzvārdi, tādējādi izrādot cieņu vecākiem. Viņas vectēvs bija Ludvigs Stūre kā automašīnas stūre, nevis kakts. Pēdējais impulss uzvārda nokomplektēšanai bija radioraidījums, kurā psihologs stāstījis, ka cilvēkam vajag gan bremzes, gan stūri. Sarmīte saprata, ka vēlas uzvārdā gan virzītājspēku, gan piebremzēšanu. «Meklējot dzīvē līdzsvaru, nemetos vienā vai otrā grāvī, braucu mērķtiecīgi.»