Iztukšojis tehniskā spirta pudeli, Artūrs sala kāpņutelpā un bija gatavs mirt. Nākamajā rītā viņa vecā dzīve tiešām beidzās, taču tā nebija nāve
Tajā dienā pirms pieciem gadiem – 2007.gada 15.janvārī – temperatūra Rīgā turējās ap nulli, bija drēgns, krita slapjš sniegs. Uzmanīgi pievelkot kāju, kas nepareizi saaugusi pēc potītes lūzuma, Artūrs vilkās no točkas uz kādas mājas kāpņutelpu netālu no bāra Četras promiles. Uzkāpis trešajā stāvā, iztukšoja atlikušo pudeles saturu. Atšķaidīts tehniskais spirts. Par 35 santīmiem, vissliktākās kvalitātes. Tā bija jau otrā pudele šajā dienā, ja neskaita divus litrus alus, ko līdz ar piecīti atmetuši garāmejoši «labdari».
«Pamēģiniet tādā laikā pagulēt uz betona plāksnes. Es uz tām biju nogulējis 12 gadus,» stāsta Artūrs. Viņš patlaban ir 39 gadus vecs, runā atklāti, ātri, it kā bezkaislīgi sarindojot faktus par svešu, nevis savu dzīvi.
«Kad sapratu, ka pudelē vairs nekas nav palicis, man likās, ka es mirstu. Vairs neko nejutu, bija iestājusies pilnīga vienaldzība,» Artūrs atminas no aukstuma sastingušo ķermeni. Pēkšņi uznāca nepārvarama vēlme sasildīties kā bērnībā, un Artūrs izkliedza Dievam: «Ej, tu tur, ja esi (nu, varbūt bija rupjāk – viņš iestarpina), iedod man kaut piecas minūtes dūnu segas siltuma!» Nekas nenotika. Viņš arī nenomira. Pagulēja vēl kādu brīdi, cēlās un devās laukā. Piecos no rīta attapās, ka ir atnācis pie Terēzes māsu misijas durvīm Ludzas ielā. Iepriekšējā dienā viena no Mātes Terēzes tuvākmīlestības ordeņa māsām, pasniedzot viņam spainītizupas, pavaicājusi, vai viņš grib mainīt savu dzīvi. Ja tā, lai atnāk pusdeviņos no rīta, tikai skaidrā. Tobrīd šis aicinājums Artūram šķitis ne vajadzīgs, ne reāli izpildāms. Tomēr tieši tas izrādījās viņa jaunās dzīves sākums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.