Kopš dalailama pirms dažiem mēnešiem oficiāli paziņoja, ka vairs nenodarbosies ar politiku, ir sācies jauns posms tibetiešu dzīvē – viņi uztraucas, ka ķīnieši vēl vairāk iejauksies kultūras un garīgajā dzīvē. Turklāt neziņu par nākotni vairo dažādas intrigas un skandāli
Viņš noteikti nevēlas izskatīties kā britu karaliene. «Visu cieņu, jaukā kundze, bet lasīt citu sarakstītas runas? Nē, tas nav man,» saka 14.dalailama, kas ticīgo vidū pazīstams arī kā Gudrības Okeāns. Viņš uzmanīgi notrauš no pieres sviedru lāsītes, lai neapdraudētu tur nosēdušos mušu. «Es tad justos kā lelle.»
Lai gan daudzi sekotāji lūdza viņu turpināt ieņemt tibetiešu ceremoniālā līdera posteni, dalailama pats paskaidro, ka vairs nevēlas uzņemties politisku atbildību par trimdā strādājošo valdību, kas, Ķīnas komunistu vajāta, bija spiesta bēgt no savas dzimtenes pirms vairāk nekā 50 gadiem un kopš tā laika strādā Indijas pilsētā Daramsalā.
«Tā nav atkāpšanās, nav vainojamas arī veselības problēmas, bet gan vienkārša atskārsme,» skaidro dalailama, ar kuru tiekos, kad viņš ieradies lasīt lekcijas par budismu Francijas pilsētā Tulūzā. «Es esmu izpētījis visas valdības formas. Vienīgā modernā un normāli funkcionējošā sistēma ir demokrātisks parlaments ar vēlētu premjeru. Monarhija ir vakardiena. Teokrātija – diena pirms vakardienas. Es ticu valsts un baznīcas nodalīšanai. Ja es pats nerīkotos atbilstoši saviem secinājumiem, tad es būtu liekulis.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.