Velgas Vītolas šāgada laimīgākais mirklis bija izmukušās lācenes Mades ievilināšana aplokā. Nesen Velga nokārtoja 2.grupas invaliditāti, un viņa saprata, ka nav neaizvietojama
Lido pat medus burkas, zaptes burkas. No Līgatnes dabas taku skatu platformas apmeklētāji lāčiem mēdz mest našķus, lai arī tas stingri liegts. Ne visi gardumi trāpa aiz žoga, daži paliek šaipus. Lāči to jūt. Iespējams, tieši tāpēc netālu no platformas lācene Made parakās zem žoga un devās pastaigā.
Ziņu par Mades izbēgšanu zvērkope Velga Vītola saņēma 17.augusta, trešdienas, pievakarē. Zvanīja no glābšanas dienesta 112 un aicināja Velgu rīkoties. Uz dienestu bija piezvanījis kāds parka apmeklētājs, kurš redzēja lāci izmūkam. Velga zināja – nekur tālu lācis neies. Viņu interesēja, kurš no 1995.gadā dzimušajiem lāčiem izmucis: Puika, Mikus vai Made. «Pie sevis domāju: kaut tā nebūtu Made, jo viņa ir nervoza. Jau bērnībā bija atstumta, puikas pirmie noēda barību,» stāsta Velga Vītola un aicina apsēsties: ilgi nevar nostāvēt. Sāp mugura.
Varēja nošaut
Trešdienas vakarā dabas takas ielenca policisti – lai tuvumā nenāk tūristi. Mades meklēšanā iesaistījās visi dabas taku darbinieki. Tika uzklausīti arī ekstrasensu vērojumi. Viens no zvērkopjiem, braukājot pa apkārtni, Madi pieķēra aptuveni kilometru attālās mājas ābeļdārzā: kundzīte ēda ābolus. Mājas saimniece, sirma sieviņa ar diviem spieķīšiem, teikusi: «Tik mīļš lācītis, lai taču ēd ābolus, vai man žēl!» Tieši šī līgatniešu attieksme Velgu ārkārtīgi iepriecina – lācis nav bīstams, bet mīļš. Vairāki līgatnieši jau iepriekš Velgai teikuši, ka tieši viņa radot priekšstatu par to, ka arī lieli dzīvnieki ir mīļi un labi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.