Fredis ir stiprs. Fredis ir ūsains. Viņam ir gari, kviesim netipiski akoti. Fredis ir slavens, jo pierādījis, ka ir ziemcietīgāks par importa kviešu šķirnēm.
Fredi radījusi selekcionāre Vija Strazdiņa, palīdzot divām kolēģēm. «Labākie selekcionāri gan ir vīrieši. Viņi ir līdzsvarotāki. Kolēģis Dienvidslāvijā pirms došanās uz lauka paklausās klasisko mūziku. Ar augiem sarunājas.»
Valsts Stendes Graudaugu selekcijas institūts ir Strazdiņas pirmā darbavieta, ‘Fredim’ veltīti 15 gadi. Katrs bijis sacensība ar dabu, jo selekcionētie kvieši te izsaluši, te sakrituši veldrē. Mierinājums – gan nākamajā gadā būs labāk. «’Fredis’ vienubrīd bija līdz kaklam. Tā nomocījāmies, ka domāju – izmetīšu viņu.» Kad šķirne bija patentēta, to iesēja pirmie zemnieki. Vienu neapmierināja raža, otram nepatika izskats. Tomēr kādu dienu telefona klausulē atskanēja: «Aij, tu zini, man ir ļoti labi izauguši!» Zemnieki neatskaitās, cik plašus laukus apsējuši, tāpēc var tikai ļoti aptuveni lēst, ka ‘Fredis’ Latvijā aug ap 8000 hektāros. ‘Fredis’ mīt arī Igaunijā, taču par platībām ziņu nav.
Selekcionēšana notiek šādi: ar pinceti no viena kvieša izlasa putekšņus jeb izkastrē, tad tam uzmauc ūdensnecaurlaidīgu papīra maisiņu un zem tā pabāž citu, ziedošu kviesi. Tā ir apputeksnēšana. Ne vienmēr tā izdodas. Kviešu mamma, piemēram, Marija var pateikt: «Es tevi, Fredi, negribu!» Bet rudzus un kviešus var sakrustot? «Jā. Tas jau ir izdarīts. Tādu sauc par tritikāli.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.