Zatlera četros gados padarīto Bērziņa virzītāji atsakās apspriest
Stāsts par Andra Bērziņa kandidēšanu uz Valsts prezidenta amatu Latvijas politiskās kultūras nepārzinātājam šķistu brīnumaināks nekā par Pelnrušķīti. Mazpazīstams Saeimas deputāts, kas nav sevi pieteicis ar kaut cik vērā ņemamām politiskām iniciatīvām, kur nu vēl valstiskiem «redzējumiem» un iedvesmojošām «vīzijām», ko latvieši obligāti prasa no politiķiem, tikai pirms nedēļas ieminējās, ka varētu padomāt, vai nevarētu kandidēt. Un vietējo politikas guru vērtējumā zibenīgi kļuva par reālāku kandidātu nekā amatā esošais prezidents. Vai nav brīnums?
Taču vietējiem «kvaukšķiem», kuriem vietējā politiskā melu kultūra ir ikdiena, šis stāsts diezin vai šķiet brīnumains. Te nevienam nav noslēpums, ka vietējo naudas maisu ieskatā viņu pašu amatā ieliktais prezidents Valdis Zatlers nav attaisnojis viņu cerības un būtu nomaināms ar kādu, pašuprāt, patiešām savējo. Tā ka stāsts ir par prastu andeli – vai var sarunāt, kā to izdarīt un ko likt vietā.
Nupat izskatās, ka var. Pirms divām nedēļām Saeimas tā dēvētajos kuluāros drudžainās spekulācijas par prezidenta vēlēšanu scenārijiem nomainīja rāmas apceres, kurš tad īsti ir tas vārdā nenosauktais «baņķieris, cienījams cilvēks», kuru Aivars Lembergs nupat atradis prezidenta amatam. Protams, tika pieminēts arī ZZS frakcijas deputāts, bijušais Unibankas prezidents Andris Bērziņš no to pašu kuluāru mūžīgo dažādu amatu rezerves kandidātu saraksta. Taču ne gluži nopietni. Jo, pirmkārt, vienas partijas deputāts, otrkārt, kas tādu vispār zina.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.