Mums tātad ir problēmiņa: latvju tauta izmirst un spītīgi atsakās reproducēties, gluži kā tāda cimperlīga savvaļas suga zoodārzā
Valsts līmenī šo problēmu varētu risināt ar daudziem un dažādiem līdzekļiem. Piemēram, varētu palielināt vai vismaz nostabilizēt bērnu pabalstus. Varētu arī uzlabot reproduktīvo veselību, izveidojot valsts programmu pāriem, kam neizdodas ieņemt bērniņu, iekļaujot tajā gan speciālistus, gan nepieciešamās analīzes (piemēram, spermogrammu, ko pašlaik valsts un arī lielākā daļa apdrošinātāju neapmaksā). Varētu sakārtot izglītību pēc pilnvērtīga «nauda seko bērnam» principa, kurā privātās iestādes iekļautos bez liekām formalitātēm, varētu šeit ietvert arī ārpusskolas izglītību un vasaras nometnes. Varētu radīt sistēmu, kas darbotos neatkarīgi no tā, kurā brīdī bērns piedzimst, lai ģimenēm nebūtu jāplāno bērns saskaņā ar bērnudārza pieteikšanās laiku.
Daudz ko varētu darīt. Tikai žēl, ka tas ir sarežģīti un prasa kompleksu pieeju. Un naudu arī prasa. Un nav nekādas skaidrības, kas notiks, ja tiešām latvju tauta ņems un masveidā apbērnosies, bet skaidrību iegūt ir sarežģīti, un vai vispār ir vērts? Var taču atrast citus risinājumus?
Protams, var! Kā jau psiholoģijas pirmajā kursā mācīts, problēmas var atrisināt ar runāšanu. Vīrs pret tevi izturas slikti? Parunā ar viņu, un viņš vismaz sapratīs, ka tad, kad viņš pret tevi izturas slikti, tu jūties nelaimīga. Bērni neklausa? Parunā ar viņiem, tad viņi vismaz sapratīs, ka vecāki jūtas bēdīgi un dusmīgi, ja viņu vārītā putra tiek izsmērēta pa galdu. Tauta nevairojas? Nu, parunāsim ar viņiem, pastāstīsim, ka valdība ļoti raizējas, ja tauta nevairojas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.