Pēc divu bērnu piedzimšanas Baiba Broka (38) atgriezusies teātrī un nesaprot, kā mājsaimniecēm atliek laiks seriāliem
Smilšu gredzens ar zemesriekstiem vasaras vakarā pēc peldes Daugavā. Tik labā dzīvē pērnvasar Lielvārdes Elvi nejauši sastapu Baibu Broku ar meitu Barbaru, dēlu Teodoru un viņu tēti Gati. Lielvārdē dzīvo Baibas vecāki, un tur viņa pavadīja vasaru. Rudenī jaunās izrādēs Baibu nemanīja, taču martā ar izrādi Smagais metāls viņa atgriezās Jaunajā Rīgas teātrī pēc bērna kopšanas atvaļinājuma.
Tiekamies kafejnīcā Mans mīļais Valdemāra ielā, jo Baiba dzīvo tai iepretim. Savā mājā žurnālistus viņa nav laidusi un nelaidīs. «Autiņbiksītes nerādu un citas biksītes arī ne. Nesaprotu, kāpēc cilvēki izrāda skapjus. Nu, nēēēēsaprotu,» Baiba saka, ķerot ar roku pie kakla, «kam tas vajadzīgs. Ja parādīšu apakšbikses, kāds nopirks biļeti uz izrādi? Skatītāji mums nav jāpulcē šādi.»
Baiba ir pārliecināta, ka, stāstot par savu privāto dzīvi, aktieris aplaupa darbu, ko dara. Aplaupa savu tēlu. Aktierim jābūt tādam, lai izrādē skatītājam nenāk prātā par viņu izlasītais. Lai savā veidolā aktieris var ielikt to, ko grib skatītājiem piedāvāt. Iebilstu Baibai. Dvēseliskā atkailināšanās uz skatuves man šķiet intīmāka nekā zeķes parādīšana presē. Zeķe ir tikai zeķe. Lieta. «Jā, bet pietiek, ka aktieris atkailinās garīgi un uz skatuves. Skatītājam ir jāredz tieši tas.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.