Pirmais

Ir žurnālisti un mākslinieki par interesantāko žurnāla pirmajā gadā

Aivars Ozoliņš
Pieci tvīti
Andrejs Upīts: «Es visos žanros esmu strādājis.» Bet es kopš pagājušā maija arī 140 zīmju tvitera žanrā. Publicējos Ir.lv zibensziņās.
Pirmais tvīts «dzīvajā» bija no PLL dibināšanas izrādes jūnijā: «Ķīpsalā tusiņš, svarīgi nekļūdīties, blakus ir ieeja izpārdošanā Cenplēsis.»
Viens no pēdējiem – komentārs par Tautas partijas kongresu nupat martā: «Bez Šķēles šīs partijas nav, ar Šķēli tai nav nākotnes.»
No tviterī lasītā par tviteri: der, kad gribas nosūtīt SMS, taču nav kam, bet žurnālistiem der, kad kaut kas jāpublicē tūlīt, taču nav kur.
Pašā pirmajā tvītā rakstīju, ka tviteris, šķiet, ir kā savulaik peidžeris. Tā nav. Teksta kvalitāte ir svarīga. 

Sanita Jemberga
Nesaprotu, kā izdodas
No pirmā gada nav īpašu atmiņu, tikai skrējiena sajūta. Iepriekšējā nedēļā piedzīvoto aizskalo rūpe, kā ar ierobežotajiem resursiem – cilvēku, viedokļu, finanšu, laika – uztaisīsim labu jau nākamo numuru. Joprojām īsti nesaprotu, kā tas izdodas. Bija daudz prieka un daudz vilšanos par uzņēmējiem, kuri eksportā dara slavējamas lietas, bet nav gatavi par tām runāt – vai nu aizvainojums pret valsti, vai šaubīgi biznesa pamati. Bija prieks kultūras intervijās sastapt cilvēkus ar lielām sirdīm un galvām un cerēt, ka vismaz daļu to atziņu izdevās nodot tālāk. Ir bijis neticami daudz labvēlības no svešiem cilvēkiem. Un laba sajūta, kad, piebraucot intervijas vietai, cilvēks ar vaicājošu skatu jautā – IR? Un tu atbildi: protams, ir.

Nellija Ločmele
Hiacinte Belam
Mīļākā no gada dullajām avantūrām man ir Alberts Bels. Zinu, ka rakstnieks intervijas nesniedz, taču uz 4.maija 20.gadskārtu vēlos satikt Neatkarības deklarācijas debašu spožākos runātājus. Nedēļu zvanu diendienā, Bels neceļ klausuli, ideja draud izčākstēt. Sadzenāju adresi, pēcpusdienā dodos ceļā. Daudzstāvenes durvis ciet. Apdilušo kodatslēgu atšifrēt ir špicka, bet priekšā otra – bezceris!
Nodrebinos stundu, līdz nāk glābējkaimiņiene. Kad pārsteigtais Bels stāv uz sliekšņa, mani izglābj ciemkukulis – smaržīga hiacinte tepat no Āgenskalna tirgus. Viņš uzvāra tēju. Diktofons jāliek prom, bet saruna iestiepjas vēlu vakarā, Bels ir trāpīgs, vērīgs un skarbs. Šogad jāmēģina vēlreiz!