Okupācijas muzeja ārlietu direktors Valters Nollendorfs vēlas mainīt Rietumu vēsturisko apziņu, bet latviešus aicina no sāpēm nonākt līdz apskaidrotībai
Valters Nollendorfs sevi dēvē par publisku vēsturnieku, un viņam pašam piemīt kaut kas no aizgājuša laikmeta. Tāds dziļš un netverams galantums, ko cilvēce gadu gaitā atmetusi laikam kā lieku greznību. Iznesīgas manieres un pieklājīga valoda. Balts matu ērkulis, nevainojama ziemas žakete, kaklasaites vietā cits aizgājušu laiku simbols – prievīte. Teju 80 gadus vecajam Nollendorfam tas piestāv.
Pusdienās restorānā Neiburgs, pārcilājis prātā, kas ir topinambūrs, viņš beigās nosliecas par labu «slimnieku ēdienam» – siļķei ar kartupeļiem un biezpienu. («Kad biju apslimis, mana mamma pasniedza siļķi ar vārītiem kartupeļiem un biezpienu un to sauca par slimnieku ēdienu. Es pieņemu – tāpēc, ka bija samērā viegli uztaisīt.»)
Lai arī glabā drūmu pagātni, Okupācijas muzejs Rīgā ir viens no visapmeklētākajiem muzejiem – gadā tajā iegriežas nedaudz virs 100 tūkstošiem cilvēku. Nollendorfs saka – pašreizējā ēkā vairāk cilvēku nemaz nevarētu uzņemt. Par muzeja popularitāti «drusku pārsteigts» ir arī tā ārlietu direktors un muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs. «Mēs domājam, ka vecā ekspozīcija ir morāli novecojusi – no zinātnes un pasniegšanas viedokļa. Bet cilvēkiem tā patīk. Mēs rādām okupāciju četrās valodās, tas noteikti ir liels pluss. Otrkārt, [muzeja] novietojums ir nepārspējams. Treškārt, tūrisma ceļvežos ir norādīts, ka šī ir tā vieta, kur jūs varat iepazīties, kāpēc Latvija ir tāda, kāda tā ir.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.