Seviljas bārddziņa iestudējums Nacionālajā operā ļauj skatītājiem «nolaist tvaiku» par visām dzīves nebūšanām
Ikviens, kam bijuši mazi bērni, pazīst brīvlaišanas sajūtu, kas pārņem laimīgos vecākus, kad tie pēc ilgāka pārtraukuma nonāk saviesīgā pasākumā. Vīna iemalkošana un sarunas ar draugiem piepildīja laiku līdz mirklim, kad gaismas zālē sāka tumst un aplausi sagaidīja diriģentu orķestra bedrē. Ja mēs būtu paguvuši izlasīt programmiņu ar režisora ieceru aprakstu un Rosīni biogrāfiju, piedzīvojums Seviljas bārddziņa pirmizrādē, iespējams, būtu citāds.
Tā nu līdz operas beigām paliku naivā neizpratnē par to, kādēļ izrādes varoņi notraipīti ar asinīm un paši par to nebrīnās, kā iztulkot medicīniskas manipulācijas ar cilvēku ķermeņiem, arī par to, kādēļ karavīru formās figurē Francijas krāsas (Sevilja!?).
Par spīti tam, pilnībā izbaudīju izrādi. Tikpat kā neko nezinot par režisora un citu izrādes veidotāju iecerēm, bija viegli vērot, brīnīties un just līdzi. Arī gardi izsmieties.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.