Merķelis un Oksanena • IR.lv

Merķelis un Oksanena

3
Inga Ābele

Pārdomas par Sofi Oksanenas grāmatu Attīrīšanās gribu sākt ar 100 km atkāpi

Kad pāris gadus nav būts pie radiem, tad pienāk sestdiena maršrutā Mālpils-Ķeipene-Madliena-Vērene-Vecbebri-Odziena-Pļaviņas. Gadalaiks – ziema, kas sliecas uz pavasari. Saulē un auļojošu mākoņu ēnās Latvija ir zilsirmi dābolaina visā Madlienas nolaidenumā no Vestienas pauguraines kores līdz pat tālajiem Daugavas apvāršņiem. Daba visapkārt tik skaista, ka sirds fiziski sāp – ik brīdi aizraujas elpa. Ja kāds mācētu pārtikt no skaistuma, tam nebūtu izredžu Latvijā nomirt. Citādi ir ar cilvēku pasauli. Kāda velna pēc 21.gadsimtā Baltijas iekšzemē būtu jāizskatās tā, it kā pāri gājusi viesuļvētra vai tikko beidzies karš? Lielais vairums ceļmalas mājokļu ir trauslas, trupes un mitruma saēstas mājas, kā logi vietumis aizsisti ar finieri, sakritušiem žogiem un jumtiem, kam šīsziemas smagums beidzot pārlauzis mugurkaulu. Nav runa par kaut kādu estētiku – skaidri redzams vienkāršs posts. Ieeju veikalā Ilze pēc kūkas un šņabja. Pie kases rinda. Vajadzīga pārdevēja. Cilvēki rindā novārguši, klusi. Prasu, kā iet? Atbild, ka nekā neiet – dzīvojot nost. Ko te rakstītu Garlībs Merķelis – turpinātu tos pašus Latviešus? Ar zemsvītras piezīmi, ka nav vairs muižu, ko dedzināt kā piektajā gadā. Nav ārēja ienaidnieka. Bet kāpēc latvieši klusē, kad pašpasludināti baroni tos cērp kā aitas?

Prieks, ka mazliet uz ziemeļiem mīt Sofi Oksanena, soma un igaunietes meita. Mazliet prom nozīmē skaidrāku skatu, turklāt somi Ziemas karā ar milzīgiem upuriem uzvarēja padomju sērgu un saglabāja iespēju domāt bez zemtekstiem. Oksanena parāda, kā rodas austrumeiropiešu raksturs – vidē, kur sen pārstājusi darboties jebkura likumība, līgumi, vienošanās, kas civilizētā sabiedrībā šķiet tikpat pašsaprotami kā dota vārda spēks. Viņas grāmatā Attīrīšanās nav labo vai ļauno, gļēvuļu vai drosmīgo, katrs var kļūt tāds vai citāds, kritiskā brīdī izdarot izvēli. Abas galvenās varones ir sabiedrībā nicinātas personas – veca čekiste un jauna gūstekne, kura izmukusi no Berlīnes bordeļa. Tomēr viņu pieņemtie lēmumi ir patriciešu, nevis plebeju lēmumi, jo uzrāda iekšējo brīvību, kas, līdzīgi kā Kristus mācība, atstāj iespēju pēdējā brīdī attīrīt dvēseli un saņemt piedošanu, paturot prātā nebūt ne maznozīmīgo faktu, ka realizēt savu brīvību dažkārt nozīmē zaudēt dzīvību.

Izlasīju šo grāmatu ar aizrautību. Vai tiešām tā ir Austrumeiropa? Tik spilgta var būt tikai Austrumeiropa, ja to uzlūko bez austrumeiropieša iedzimtajām bailēm. Tās varbūt nav bailes, bet nebeidzama, kaitinoša piesardzība, milzīga liekulība. Kā dīvainā murgā sasiets prāts! It kā tu būtu nolādēts visu mūžu runāt caur puķēm, aiz trijām priedēm neredzēt mežu, brist jūrā līdz ceļiem, uzmanību arvien pievēršot nevis veselumam, bet kam atsevišķam, attālinātam – detaļām, psiholoģijai, anturāžai; noburts uz mezglu mēlē, apgalvojot, ka melns savā dziļākajā būtībā ir balts, «jā» kaut kādā nozīmē vienlaikus ir «nē» – un nekad neieraudzīt pasauli kopumā. Oksanenas grāmatu no citām atšķir bezbailība pateikt, ka, sasodīts, nekas nav mainījies, ka tie paši čekisti vēl aizvien ir pie varas un, kā raksta Oksanena, «guļ virsū un dvako», stāv apkārt «sa-slietiem pimpjiem un nospodrinātos zābakos». 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu