Jānis Zīliņš, vējslotu pētītājs

Tie pušķi bērzu zaros, kas izskatās pēc putnu ligzdām, – tās ir vējslotas

Jānis Zīliņš, Latvijas valsts mežu Kalsnavas arborētuma* vadītājs, gan nepēta bērzu vējslotas. «Tie ir slimi bērzi. Sēnīte traucē centrālā pumpura attīstībai, un dzinums sāk zaroties, veidojot vārnas ligzdai līdzīgu mudžekli. Tādi bērzi ir ceļmalās, kur slimības izplatās ātrāk.» Viņš pēta vējslotas, kas izveidojušās skujkokos, kuriem tā nav slimība: pumpuru dalīšanās ir ģenētiska novirze no normas – hromosomu līmenī veidojas mutācijas, kas izraisa līdzīgu efektu kā minētajām sēnīšu slimībām. «Gluži kā cilvēkam labdabīgi audzēji.»

Kādā bildē Jānis rāda priedi, kas pēc formas līdzīga pieneņpūkai – tieva stumbra galā blīva bumba. Viss priedes vainags ir kā vējslota. Par palmu priedi dēvētais mutants ir aizsargājams dabas objekts un aug Ezerē netālu no Lietuvas robežas. Skaista egle esot pa ceļam uz Ventspili, izcirtumā netālu no norādes «Zūru mežniecība». Tādās eglēs un priedēs Jānis kāpj kopš 2006.gada kopā ar kolēģi Andreju Svilānu no Salaspils botāniskā dārza: nogriež no vējslotas nelielu zaru un pēcāk siltumnīcā uzpotē uz sīka egles vai priedes stumbra. Mērķis ir atlasīt jaunas dekoratīvo skujeņu šķirnes, lai pēc vairākiem gadiem piemājas dārzos augtu tumīgas, blīvas un kuplas egļu bumbas. «Kas mežsaimniecībā greizs un nepareizs, dekoratīvajā dārzkopībā – zelta vērtē,» saka Jānis. 

Jānis uzpotējis vairāk nekā 120 skujeņu veidu, no katra pa 5-10 eksemplāriem. Pēc 10 gadiem būs redzams, vai kādu no tiem varēs reģistrēt kā jaunu šķirni. Jau 1985.gadā Jānis Auziņš uzpotēja Maķedonijas priedes vējslotu no Krāslavas parka. Priede izauga glīta, tai deva vārdu Latgale, to pavairoja, taču nav pārdošanā, jo Latvijā nav skujkoku šķirņu reģistrācijas noteikumu. Ministru kabinetā ir iesniegti priekšlikumi, kas ļautu veidoties lokālam skujeņu tirgum. Patlaban dominē Polijā, Vācijā un Nīderlandē audzētie, kas bieži vien neiztur Latvijas ziemas.