Divi pārsteigumi: Latvijā pēc ilgu gadu pārtraukuma atkal notiek poniju sacensības! Un vēl izrādās, ka tajās piedalās ne tikai mazie un apaļīgie zirgi, bet arī gana slaiki
Varbūt piesaki savu pinkaino kolliju? – jokoja draugi, kad pastāstīju, ko esmu izlasījusi Poniju kausa nolikumā: dalībnieka augumam no zemes līdz skaustam jābūt vismaz 128 centimetriem, ar pakaviem – 129 cm. Suni nepieteicu, bet uz sacīkstēm gan aizbraucu. Tur bija viss, tikai ne poniji. Nu, labi, vismaz viens bija – mazs un apaļīgs zirgs ar krēpju kušķi, kas nosedz acis. Mana izpratne par poniju ir stereotipiska: ponijam jābūt mazam un niķīgam kā romānā Dziedoņi ērkšķu krūmā, ar poniju jājāj lellei Bārbijai, uz ponija jābildējas zoodārzā vai cirkā. Vērojot poniju, acis nav jāpaceļ augšup.
Lielo zirgu piedalīšanās Poniju kausā man atgādina šmaukšanos ar vecumu sabiedriskajā transportā, kad bērni grib iztaisīties jaunāki, lai brauktu par velti. Lai noskaidrotu, kāpēc sacīkstēs tik maz poniju, jautāju Agrim Blauam, Latvijas Jātnieku federācijas prezidentam. Viņš paskaidro, ka viss kārtībā – kā poniji sportā klasificējas zirgi, kuru augums no zemes līdz skaustam ir 128-148 cm, ar pakaviem – 129-149 cm. Tie var būt gan šķirnes, gan bezšķirnes zirgi, kuri nav padevušies augumā. «Poniji ir spītīgi kā ēzeļi. Brīvdomātāji. Negrib pakļauties dresūrai,» norāda Blaus.
Vismazākais ponijs šajās sacensībās ir melnais Džipsijs. Zem viņa kājām tekalējošais Jorkšīras terjers pat izskatās pēc suņa. «Jā, Džipsijs ir nedaudz resns, toties viņu var ērti apmīļot, jo maziņš,» saka Monta Pareiza. Tas gan nenozīmējot, ka viņš ir lēnīgs. Ne vienu reizi vien nometis Montu no muguras. «Tomēr tas ir labāk, nekā sēdēt mājās.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.