Ar Vinniju Pūku ir traki. Bērni raud un prasa, vai tiešām miris, – Andris Krūmiņš-Krūms norāda uz kapakmeni, kur rakstīts «Vinnijs Pūks». Tā ir suņa kapavieta
Dzīvnieku kapsētā Citi medību lauki netrūkst savdabīgu pieminekļu: suņa augumā un veidolā, ir kapakmeņi zivīm un kāmjiem. Uz kāda kapa ir rotaļlieta – suns. «No tās var sabīties: ejot garām, iedarbojas kustību sensors, un suns ierejas!»
Kapsētā strādā trīs Andri, un visi dara visu – rok, brauc pakaļ nelaiķim, iezārko. Andris Krūmiņš-Krūms paver kādas durvis un parāda zārkus. «Dažs liek līdzi lašu filejas un saldējuma kārbu. Piekrauj tā, ka zārkam vāku nevar aiztaisīt. Mazos suņus saģērbj «šubās» un Swarovski. Reiz kopā ar kaķi apglabājām arī viņa trīsstāvīgo rotaļu māju, vien izjauktu.» Tādu ārišķību gan esot maz, jo lielākoties dzīvniekus apbedī, ietītus segā. Citi izvēlas lētāko variantu – vietu «brāļu kapos» bez piemiņas plāksnes. Kapsētai noslēgts arī līgums par kritušo dzīvnieku savākšanu, to skaitā izskalotu roņu.
Treknajos gados darba bijis vairāk, un reiz dienas laikā izrakti pat seši kapi. Te atdusas dzīvnieki no Lietuvas, Rēzeknes, Liepājas. Prominences? «Gaidījām, ka Zatlers savu trusi te apbedīs, bet nekā.» Vecākais apglabātais suns kapsētā bijis 20 gadu vecs, kaķis – 24. Smagākais nelaiķis svēris ap 100 kg, un zārks nests četratā. «Viss kā jau bērēs. Ir trīs saujas smilšu, ir kapusvētki. Reiz nelegālā kārtā bija arī mācītājs.» Vairāki saimnieki arī izteikuši vēlmi atdusēties blakus sunim, tajā pašā laikā cits atved nelaiķi, iedod naudu un pats aizbrauc.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.