Mākslinieka Artūra Bērziņa gleznotās Cenas tīreļa ainavas uzjundī vecas sajūtas par manu tikšanos ar purvu
Beidzot manā dzīvē atkal kaut kas notiek pirmo reizi. Publiski dalos pārdomās un izjūtās par izstādes apmeklējumu, jo priekšvēlēšanu gaisotnē vieglprātīgi dotie solījumi žurnāla redakcijai laikam jātur, vai ne? Ar nelielām bažām dodos uz Dabas muzeju skatīties gleznotāja Artūra Bērziņa izstādi Cenas tīrelis (redzamā daļa). Negribas vilties klišejainā dabas skatu dokumentācijā.
Zāle tukša, gaiša. Man neliels nervozums. Pirmais, ko pamanu, – vienmērīgi, melnbalti. Viegls drebulis kā makšķerniekam, kurš ar sesto prātu jau sajūt, ka cope tūlīt, tūlīt būs. Un tad kā cunami jau ar pirmajiem darbiem tiek uzjundītas desmitiem gadu vecas atmiņas par manu pirmo īsto tikšanos ar purvu. Domas sāk nejauši un haotiski kārtoties – te par kluso un salto mēnesnīcu, te par igauņu draugu aizmirstiem vārdiem, ar kuriem kopā stundām ilgi maldījāmies nakts pārgājienā purvā.
Pārņem miers. Uz brīdi iedomājos par gleznotāja Artūra Bērziņa talantu, it kā nemana viņa klātbūtni. Kā tas vispār iespējams? Kroplīgo priedīšu silueti, mazie purva ezeriņi, krustu šķērsu kritalas – viss reizē gan dzīvs, gan miris – un tev apkārt. Tā vien liekas, kāda pūce tālumā ieūjināsies. Vēl mazliet un nāsīs iesitīsies vaivariņu reibinošā smarža.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.