Skaistais neredzamais

Jūs jau zināt, kā stāstos apraksta skaistu sievieti – tikpat kā bez grima, vējš sajaucis matus, nenosakāms vecums, gan spēks, gan trauslums runā un kustībās. Par arhitektūru tā parasti nesaka, jo pamana tikai tad, ja ir gan sārtas lūpas, gan frizūra un varbūt pat asiņains grieziens – pāri ielai, pāri vecām mājām, pāri ikdienas saprašanai un ģeogrāfiskām robežām

Piedauzība arhitektūrā mēdz būt pat stils. Tā var kļūt par arhitekta rokrakstu un izdzīvot, tāpat kā vannā norakta vēstule simtiem gadu pēc autora nāves. Ja autors ir tāds kā jaunu lietuviešu arhitektu grupa Processoffice, kura uzvarēja metu konkursā par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukciju, tad tieši zem zemes jāmeklē viņu priekšlikums muzeja piebūvei. Lūpu krāsotāji to nesaprata, nesaprata pat tie, kas nekad neiet tālāk par diskrētu franču manikīru, jo gada saistošākajā arhitektūras ideju konkursā visi, izņemot uzvarētājus, Rīgai piedāvāja jaunu būvķermeni parkā.

Jaunais muzejs tomēr būs zem zemes, tas izpletīsies vecās ēkas neizmantotajos kubikmetros, iestumsies jumtā un ar pilsētu sarunāsies caur stikla aci. Arhitektūras kritiķim ir viegli aprakstīt notikumus, kuros mazais neredzamais ar klusu spēku uzvar, noliekot uz lāpstiņām trekno gadu vingrotavās uztrenētus muskuļus. Tas ir tā, kā mums sestdienas vakarā visiem bija, kad lielais sēdēja uzmetis lūpu un jutās nesaprasts. Tomēr, kā par citu mākslas izstāžu nama konkursu Uzvaras parkā 1967.gada žurnālā Māksla rakstīja Andrejs Holcmanis: «Neiedziļinoties izstāžu tehnoloģijas jomā, eksponātu izvēlē un ekspozīcijas iespēju analīzē, autoru sniegums tika stipri pārvērtēts. Taču izraisītā diskusija palīdzēja noskaidrot dažus izstāžu nama projektēšanas pamatprincipus un problēmas, kas būs jārisina tālākajā projektēšanas gaitā.» Tālāk kritiķis uzskaita dažādos jautājumus, kuru vidū arī tas, vai izstāžu telpām jāsaplūst ar dabu, vai jābūt no tās pilnīgi izolētām.

Mans jautājums, un to jautāja daudzi konkursa dalībnieki, – vai uzvarējušais lietuviešu priekšlikums ļaus muzejam saplūst ar pilsētu un pilsētniekiem ieplūst muzejā. Es nepiekrītu, ka vēsturiskā ēka ir pilnīgi neaizskarama un ieeja tajā – svēta lieta. Es nepiekrītu, ka nebija iespējas veidot jaunu, demokrātisku ieeju no Esplanādes puses, jo ieejai muzejā ir jābūt tādai, ka kājas pašas ienes tevi iekšā. Lai klibajam nav jāspiež poga, tētim jānes rati un mammai bērni, lai pilsēta un parks, un māja ir viens veselums, kas dzīvo savas, taču tomēr arī kopdzīves. Es vēlētos, lai daudzas labās idejas, kas bija citos konkursa priekšlikumos, tomēr tiktu ņemtas vērā, līdz 2014.gadam projektējot un būvējot muzeja piebūvi. Piemēram, priekšlikumā ar parku caurvijošu sarkanu snuķi iekodētā doma par cilvēku masas nosūkšanu no Brīvības ielas, par ceļu uz muzeju kā garu piedzīvojumu, par parku, kas vienmēr ir aktīvs. Es ļoti priecātos, ja muzeja ēkai veidotos saite ar Latvijas Mākslas akadēmijas ēku, lai abām ir kopēja publiskā telpa. Man likās, ka Rīgai un rīdziniekiem derētu ideja par pulcēšanās vietu šo mākslas centru tuvumā un tieši parkā. Tāpat kā derētu ideja par parka kafejnīcu, ūdeņiem un mazu botānisko dārzu.