Jānis Lagzdiņš nenožēlo, ka no Tautas partijas izstājies tikai tagad. Par 20 gadiem politikā viņš stāsta aizraujoši un neliek šaubīties, ka viņa memuāri būs interesanti
Jāņa Lagzdiņa politiskā biogrāfija, šķiet, ilustrē sakāmvārdu par vienu sapuvušu ābolu, kas samaitā visus pārējos. Ziņu par viņa izstāšanos no Tautas partijas visbiežāk pavada komentārs – bet kā tad ar to žestu, Lagzdiņ? Viņa rupjais žests pie Saeimas protestējošajiem cilvēkiem ir kļuvis par simbolu varas attieksmei pret sabiedrību un nosvītrojis arī visu labo (jā, labo), ko Lagzdiņš 20 gadu ilgajā parlamentārieša karjerā ir izdarījis.
Es, piemēram, atceros viņa donkihotisko cīņu par pretkorupcijas likumu ieviešanu, kas 90.gados izpelnījās pat Lagzdiņa toreizējās partijas Latvijas ceļš bosa Viļa Krištopana publiskas nievas. Lagzdiņam man ir daudz ko pavaicāt, un, satiekot viņu pie redakcijas Tērbatas ielā, vedinu uz tuvējo klusāko vietu – Steiku haosu. Lagzdiņa nodomu pasūtīt steiku gan netīšām izjaucu, jo izvēlos zupu. Arī Lagzdiņš paliek pie zupas.
Sarunu sākam ar «karsto» tematu – aiziešanu no TP pēc Saeimā izgāztā ģenerālprokurora balsojuma. Vaicāju, vai atmošanās nenāk par vēlu, jo Lagzdiņš šajā Saeimā ir atbalstījis citus tiesiskumu graujošus lēmumus – drošības likumu grozījumus, Alekseja Loskutova atcelšanu no KNAB vadītāja amata. «Uzskatu, ka ne. Ejot politikā, mans mērķis bija izdarīt kaut ko valstisku. (..) Mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka politiķis vieninieks parlamentā un politikā kopumā var izdarīt daudz mazāk nekā tad, ja viņš ir lielas frakcijas sastāvā. Ar nosacījumu, ja viņš ir aktīvs, viņam ir zināma autoritāte, ja viņš godīgi pasaka savas domas partijas biedriem un cīnās par savu taisnību.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.