Divdesmit neatkarības gadi sagriezuši kājām gaisā kā neatkarības atbalstītāju, tā noliedzēju dzīves. Kāds ir mūsu neatkarības stāsts, ja to stāsta spilgtākie 4.maija “par” un “pret” runātāji Rubiks, Bels, Bērziņš un Dīmanis?
Aplausi. Tiek atskaņota Latvijas Republikas himna. Tāds ir Augstākās Padomes 4.maija sēdes stenogrammas sausais noslēgums. Tas nespēj atklāt neko no gavilējošā saviļņojuma, ar kuru pirms 20 gadiem sākās Latvijas valsts atjaunošana. Priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova lūgums «nekādas emociju izpausmes nepieļaut» nav izpildāms, bet secinājums «mēs šajā zālē esam vienoti» ir nepareizs. Tikko neatkarības atjaunošanas deklarāciju ir atbalstījuši 138 deputāti, viens atturējies, bet 57 nav piedalījušies balsojumā. Šis balsojums iezīmēs vienu no svarīgākajiem pagrieziena punktiem gan nācijas vēsturē, gan katra balsotāja dzīvē.
Pārskatot stenogrammu, redzams, ka tajā ierakstītie sapņi un bailes joprojām izrādās pārsteidzoši dzīvas. Tāpēc nolemju uzrunāt 4.maija spilgtāko «par» un «pret» runu autorus, lai ar šodienas pieredzi no jauna izvērtētu ne vien toreiz teikto, bet arī aizvadītos divdesmit neatkarības gadus.
RUBIKS: TAS BIJA NAIVI
Fragments no Alfrēda Rubika runas 4.maija sēdē: «Šodien Augstākās padomes izlemšanai tiek piedāvāts dokuments, kam jāapgāž ar kājām gaisā visa republikas dzīve, tautas liktenis, katras ģimenes un katra cilvēka liktenis. Mums tiek piedāvāts ne vairāk un ne mazāk kā restaurēt buržuāziskās Latvijas sabiedrisko iekārtu, atjaunot 1922.gada Satversmi, patiesībā saraut Latvijas PSR valstiskās saites ar Padomju Savienību. Deputāti komunisti šādu dokumentu un rīcību var vērtēt tikai negatīvi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.