Māra Bērziņa romāns Svina garša ir neparasts — izklaidējošs, ne didaktisks (retums latviešu literatūrā) un ar īpatnu galveno varoni. Kopš pagājušās nedēļas Matīss Birkens mīt arī Nacionālajā teātrī Valtera Sīļa iestudējumā.
Matīss, krāsotāja palīgs Torņakalnā, nav intelektuāls puisis. Viņš, šķiet, dzīvo ar pārliecību, ka asprātība ir necaursitams vairogs, un burtiski raujas nokļūt ekstrēmās situācijās: gatavs pats kāpt vagonā uz Sibīriju, sava stulbuma dēļ nonāk Rumbulā utt. Tas, ka varonis vispār dzīvo, liecina par viņa draugu pašaizliedzību, kā arī autora iejūtību, jo Bērziņš savam varonim aiztaupa pat saimnieciskas rūpes, par skarbāku saskaršanos ar «varām» nerunājot. (Citā darbā viņa izrunāšanās bez sekām vis nepaliktu.) Un tas viss romāna trumpja — tēla pārdomu par apkārt notiekošo — labad. Matīsa iekšējais monologs atgādina virtuves sarunas, kurās it kā izlēmīgie viedokļi tomēr nespēj noslēpt bezspēcību dzīves priekšā un tās nesapratni. Šāda «mazā cilvēka» perspektīva 30. gadu beigu un 40. gadu vēstures griežos Svina garšu padara par svaigu malku mūsu literatūrā.
Ar izrādi ir sarežģītāk. Režisora Valtera Sīļa izrādes caurviju motīvs ir «mūsdienu cilvēki lasa romānu par vēsturi». Kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa ieģērbusi aktierus divās atšķirīgās drēbju kārtās — mūsdienīgā un 20. gs. 40. gadu sākumam atbilstošā. Darbības vide ir nosacīta, scenogrāfs Uģis Bērziņš uzbūvējis telpu, kas atgādina periodikas lasītavu: plaukti, galdi, dibenplānā projektors, kas rāda kara laika preses attēlus.
Pirmais cēliens aizrit kā sadzīves ainiņu virkne. Režisors ir mēģinājis saglabāt romāna stilu, maksimāli neiejaucoties tekstā, tas ir, ilustrējis Matīsa iekšējos monologus. Ātri kļūst garlaicīgi, jo viss tiek pateikts priekšā varoņu tekstos. Arī mēģinājums Svina garšu ielikt vēsturiskā kontekstā (projicētie materiāli — foto, raksti —, līdzīgi kā romānā citētie, rāda dokumentālas vietas un faktus) nav veiksmīgs. Tas ir paradokss — izrādes konkrētība iznīcina labāko, kas Bērziņa tekstā ir: sajūtu, ka lasām Matīsa uztveres atspulgu, nevis objektīvu notiekošā atstāstu. Tomēr gadās arī pa brīdim, kad izrādē izdodas «ieskatīties», un te jāpateicas labam ansambļa darbam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.