Krīzes situācijas, tādas kā hibrīddraudi, bruņoti konflikti, dabas katastrofas, pandēmijas un ekonomiskās krīzes, nereti rada lielus izaicinājumus cilvēktiesību ievērošanā. Šādos apstākļos valstīm un starptautiskajai sabiedrībai jānodrošina, ka pamatbrīvības un tiesības tiek aizsargātas, pat ja situācija prasa drastiskus pasākumus.
Cilvēktiesību jēdziens krīzes apstākļos lielākoties gan asociējas ar teicienu – slīcēju glābšana pašu slīcēju rokās. Bet, kā zināms, šajā tēmā atslēgas vārds ir tieši indivīda tiesības tikt pasargātam no valsts puses. Cik tālu vai tuvu esam šim teicienam saistībā ar iespējām saņemt valsts atbalstu kritiskos brīžos? Par kādām situācijām un krīzēm ir runa?
Cilvēktiesību aizsardzība kara un bruņotu konfliktu laikā
Bruņoti konflikti ir viens no lielākajiem draudiem cilvēktiesībām un humanitāro tiesību pārkāpumiem, jo tie nereti saistās ar kara noziegumiem un bēgļu krīzēm. Starptautiskās humanitārās tiesības, arī Ženēvas konvencija, nosaka, ka civiliedzīvotājiem un kara gūstekņiem jātiek aizsargātiem. Tomēr daudzas valstis un bruņotas grupas ignorē šos principus, izraisot masveida cilvēktiesību pārkāpumus. Diemžēl tas notiek arī 21. gadsimtā un tepat Eiropā, mums blakus. Ir ziņas gan par civiliedzīvotāju tīšu nogalināšanu, palīdzības nesniegšanu ievainotajiem un slimajiem, pirmās palīdzības medikamentu trūkumu vai neesamību un citiem pārkāpumiem, kas tiek īstenoti pret iedzīvotājiem.
Dabas katastrofas un pandēmijas
Dabas katastrofas, piemēram, zemestrīces, plūdi un viesuļvētras, var izraisīt cilvēku piespiedu pārvietošanos, veselības aprūpes sistēmu sabrukumu un pārtikas trūkumu. Cilvēktiesības šādos gadījumos ietver piekļuvi pamatvajadzībām, kā arī valsts pienākumu nodrošināt informāciju un efektīvu rīcību.
Pandēmijas, piemēram, Covid-19, ir parādījušas, cik sarežģīti ir sabalansēt sabiedrības veselības aizsardzību ar individuālajām brīvībām. Pieredzētie pārvietošanās brīvības ierobežojumi ievērojami ietekmēja ekonomiskās un sociālās tiesības. Cilvēktiesību aktīvisti un sabiedrībā zināmi līderi ir pauduši viedokli, ka tiesībām uz veselību un dzīvību nebija jābūt kā iemeslam tik plašiem pārvietošanās un pulcēšanās brīvības ierobežojumiem. Diemžēl daudzās situācijās un valstīs, īpaši autoritārajos režīmos, tas deva iespēju vēl lielākiem cilvēktiesību ierobežojumiem, kā arī nereti nepamatotai informācijas apkopošanai par iedzīvotāju paradumiem, pārvietošanos un to personas datiem.
Pamatvajadzība: tiesības uz veselību un veselības aprūpi
Visās iepriekš minētajās situācijās veselības aprūpes pieejamība un ilgtspēja ir pamata vajadzība jebkuram iedzīvotājam. Tiesības uz veselību ir cilvēktiesību aspekts, kas tiek aizsargāts arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un Latvijas Republikas Satversmes 111. pantā. Valsts pienākums ir stiprināt atbalsta mehānismus un nodrošināt iedzīvotājiem pieejamu medicīnisko palīdzību un medikamentus arī ārkārtas situācijās.
Medikamentu un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ir būtiska, lai nodrošinātu sabiedrības veselību. Starptautiskās tiesības prasa, lai valdības veiktu pasākumus, kas garantē pieeju nepieciešamajām zālēm, vakcīnām un medicīniskai aprūpei, tostarp atbalstot mazaizsargātos iedzīvotājus ar valsts finansētu aprūpi. Bet vai mēs, šeit Latvijā, esam gatavi potenciālajiem izaicinājumiem?
Absurda šķiet pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdētā informācija, ka cilvēki baidās izsaukt ātro palīdzību, lai nebūtu jāmaksā rēķins. Tāpat skumdina, ka medicīnas darbinieki īpaši izjūt valstī esošo līdzekļu trūkumu savas profesijas atbalstam. Lai arī situāciju skaidro, bažas sabiedrībā nemazinās. Arī paši mediķi sūdzas par zemajām algām un sociālo garantiju nepilnībām.
Pandēmijas laikā vairākās valstīs tika ieviesti ārkārtas mehānismi, lai nodrošinātu veselības aprūpes pieejamību visām iedzīvotāju grupām. Tomēr par sistēmas efektivitāti speciālistu vidū raisījās diskusijas. Daudzo individuālo faktoru dēļ sniegt vienlīdzīgu attieksmi un pieeju nebūt nav vienkārši. Nodrošināt sabiedrības drošību un aizsargāt neaizsargātās grupas: bērnus, seniorus, iedzīvotājus ar hroniskām saslimšanām, kam var trūkt rezerves krājumu, ir sarežģīts uzdevums. Lai to paveiktu efektīvi ne vien jāņem vērā jau gūtā pieredze un mācības, bet proaktīvi jāveic iepriekšēja sagatavošanās iespējamajiem krīzes scenārijiem.
Šīs dažādās krīzes var radīt dziļāku nevienlīdzību un diskrimināciju sabiedrībā, ierobežojot pieeju darbam, izglītībai un veselības aprūpei. Valstij jānodrošina atbalsta mehānismi, kas aizsargā neaizsargātās grupas, jo, kā zināms, tieši tas parāda, cik sabiedrība kopumā ir ievainojama. Latvijas situācijā, ilgstoši tiek runāts par nevienlīdzīgu piekļūstamību precēm un pakalpojumiem, īpaši lauku reģionos un attālākos novados. Tāpat pēdējā laikā aktualizējas arī tēma par aptieku pieejamību pilsētās un laukos, kā arī zāļu rezervēm krīzes situācijās. Par to nesenā publikācijā plašāk izteikusies arī domnīcas “Veselības aprūpes sistēmu noturība” līdzdibinātāja, sertificēta farmaceite Zane Dzirkale.
Risinājumi?
Vairākkārt pieminētā valsts, protams, vispirms esam mēs katrs. Ar savām lomām un pienākumiem. Tomēr pēdējos gados novērotā pieredze liecina, ka liels spēks ir kopienām un sabiedriskajām organizācijām, kopienu centriem, pakalpojumu sniegšanas centriem novados un pilsētās. Mums netrūkst labās prakses piemēri. Latvijas platforma attīstības sadarbībai zibenīgi reaģēja uz nepieciešamību sniegt palīdzību Ukrainā, tāpat mums ir izcili kopienu sadarbības piemēri novados un arī Rīgā. Palīdzību Ukrainai arvien sniedz centrs Marta, biedrība Tavi draugi un daudzas citas sabiedriskās organizācijas. Krīzes situācijas ir pierādījušas, ka kopienu spēks bijis par maz novērtēts, bet nepieciešamība to izmantot un sadarboties turpina pieaugt.
Kopienas spēks atspoguļojas arī uz sabiedrību vērstā policijas darbā, kur sabiedriskās kārtības nodrošināšanā iesaistās ne tikai policija, bet iedzīvotāji uzņemas zināmu līdzatbildību. Uz sabiedrību vērsta pieeja (eng. community policing) balstās uzticības veidošanā, preventīvos drošības pasākumos un efektīvākā noziegumu novēršanā, kur policija ne tikai reaģē uz pārkāpumiem, bet arī aktīvi sadarbojas ar kopienām, lai risinātu vietējās problēmas. Kā atceramies, arī dronu Latgales pļavās atrada novada iedzīvotājs un pirmo izsauca tieši vietējo Valsts policijas vienību, kam bija jārisina situācija, vēl pirms tā guva plašu rezonansi teju visos valsts medijos. Šāda uz sabiedrību vērsta pieeja tiek veiksmīgi īstenota Eiropas Savienībā un ir kļuvusi arī par Valsts policijas stratēģijas neatņemamu sastāvdaļu.
Secinājumi
Cilvēktiesību, īpaši veselības un dzīvības aizsardzība krīzes situācijās, ir viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienu pasaulē. Starptautiskajai sabiedrībai, valstu valdībām un nevalstiskajām organizācijām ir jāstrādā kopā, lai nodrošinātu, ka šīs tiesības netiek pārkāptas pat vissmagākajās krīzes situācijās. Ilgtspējīga un efektīva veselības politika var ievērojami uzlabot cilvēku dzīves apstākļus un veicināt stabilitāti un noturību, tai skaitā, pasargāt personas veselību un dzīvību. Ne mazsvarīgi – arī kopienas un nevalstisko organizāciju atbalsts ir nepieciešams kā mierā, tā krīzes apstākļos.
Autore ir domnīcas Veselības aprūpes sistēmu noturība līdzdibinātāja, cilvēktiesību eksperte
Pagaidām nav neviena komentāra