“Stūra mājā” nepieņemama izstāde

Stūra māja ir mēma lieciniece Latvijas baigai okupācijas vēsturei. Tā ir valsts nozīmes kultūras piemineklis – vēsturiska notikuma vieta. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde raksturo Stūru māju šādi: “Ēka ir unikāls objekts, kurā saglabājies plašs liecību klāsts par notikumiem, kas saistās ar PSRS okupācijas politiskajām represijām un izdarītiem noziegumiem pret cilvēci. Latvijas tautas apziņā šī vieta un apzīmējums Stūra māja saistās ar cilvēku ieslodzīšanu, mocīšanu, nogalināšanu un morālu pazemošanu. Ēkā ieslodzīto un arī nogalināto cilvēku traģiskie likteņstāsti izraisa spēcīgu cilvēcisku līdzpārdzīvojumu. Latvijā nav otra šāda veida objekta, kas jau pašreizējā veidolā var kalpot kā vēstījums nākamajām paaudzēm un brīdinājums, lai šādi noziegumi neatkārtotos.”

Latvijas Okupācijas muzeja biedrībai ir dots gods un pienākums kopš 2014. gada apsaimniekot daļu no Stūra mājas – stāstīt par baismiem notikumiem un rādīt telpas, kurās tika ieslodzīti, pratināti un nošauti Latvijas patrioti. Par šo darbu biedrība saņem lielu atbalstu no valsts, sedzot visus ar to saistītos izdevumus ar uzviju.

Tāpēc bija nepatīkams pārsteigums ieiet Stūra mājā nedēļas nogalē un redzēt, kā ir noņemta no izstāžu zāles sienas informācija vairākās valodās par Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. pantu, pēc kura tika tiesāti un nošauti “valsts nodevēji” un “kontrarevolucionāru darbību veicēji”. Tā ir atvietota ar neizteiksmīgiem darbiem ar nosaukumu Kūko tantiņa, sēņu liktenis jeb angliski: Aunty cuckoo mushrooms fate. Preses konferencē prasīts par savu darbu, tās autors MO teica tikai: “Ko es risinu? H-hm! Jā. Labs jautājums. Hm! Nu, tas ir viss. Paldies!”

No citas izstāžu zāles sienas noņemta informācija par Latvijas PSR un Padomju savienības čekas vadību laikā no 1917. līdz 1990. gadam. Tā laikam traucēja nelielam apzeltītam modernam tualetes podam, kurš uzstādīts uz maza paaugstinājuma sienai priekšā. Darbs, kurš saucas Sūdu lācis, arī satur kādu brūnu kunkuli pašā podā.

Nodalījums, kur atradās Rīgas Centrālcietuma makets ar stāstu par Baigā gada pēdējās dienās tur noslepkavotiem 99 Latvijas iedzīvotājiem tagad dižojas ar instalāciju Ietekme. Tās autors Andris Maračkovskis sāk instalācijas aprakstu ar teikumu: “Reālistisks silikona dibens, kas ik pa laikam tiek mehāniski iepērts ar siksnu”.

Arī citviet ir noņemta informācija un atvietota ar izstādes Disidents darbiem. Jāpiebilst, ka tas darīts bez izstādes Čekas vēsture Latvijā autoru piekrišanas, kas liek jautāt, vai tas tomēr nepārkāpj Autortiesību likuma 14. pantu: “Darba autoram ir neatsavināmas autora personiskās tiesības uz: … 5) darba neaizskaramību – tiesības atļaut vai aizliegt izdarīt jebkādus pārveidojumus, grozījumus un papildinājumus gan pašā darbā, gan tā nosaukumā”.

Izstāde Disidents ir izvietota Latvijas Okupācijas muzeja nomātajās telpās Stūra mājā. Izstādes preses konferencē muzeja direktore Solvita Vība skaidroja: “Mēs bijām gatavojušies runāt par šīs totalitārās varas izdarītajiem noziegumiem un kā mēs to varam šodien novērst.”

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes noteikumi par Stūra mājas saglabājamām vērtībām uzskaita, starp citu: “Vēsturiskā patina un noskaņa”. Tas noteikti netiek ievērots izstāžu zālē. Jāatceras, ka tieši aiz izstāžu zāles sienas ir telpa, kurā Baigajā gadā nošāva 188 cilvēkus, arī Latvijas Skautu prezidentu, sirmo ģenerāli Kārli Gopperu.

Izstādei Disidents varēja būt vieta citās telpās, bet tās atrašanās tieši Stūra mājā, kā arī ar tās izvietošanu saistītās izstādes Čekas vēsture Latvijā sakropļošana nevar nekādā veidā būt pieņemama.

 

Autors ir Latvijas Okupācijas muzeja direktors laikposmā no 2014. līdz 2019.gadam