Ukraiņu dzejniece Ļuba Jakimčuka, viesojoties Rīgā, rādīja asinsriti nospiedošu žņaugu – tagad tāds ir katra ukraiņa somā, arī bērnu, un prot apturēt asiņošanu. Žurnāls Ir sarunājās ar dzejnieci par Ukrainas brīvības cīņu pret okupantiem un neredzamo spēku, kas notur Ukrainas robežas un prezidentu Volodimiru Zelenski.
Intervijā viņa stāsta, ka katram ukrainim kāds tuvs radinieks ir frontē un kāds tuvinieks vai vairāki — zaudēti. Tā ir milzīga trauma sabiedrībai.
Jakimčuka stāsta: “Ukraiņiem ir normāli teikt savu patiesību un klausīties, ko saka otrs ukrainis. Ļoti atšķirīgi no krievu ģimenēm, kur ir vardarbība, apspiešana un viņi nesaprot savas tiesības. Kad saku «krievi», es nedomāju etnisko piederību, bet nāciju. Kad saku «ukraiņi», domāju mūsu nāciju, kurā etniski ir gan krievi, gan tatāri, gan grieķi, gan vācieši. Starp citu, Ukrainā etniskie krievi bieži vien vairs nevēlas runāt krieviski. Esam vienota nācija, visu laiku kontaktā cits ar citu. Mēs cits citam esam svarīgi. Pavisam citādi ir ar russkij mir. Nesen kādā ziņu kanālā redzēju, ka krievu sieviete sazvanās ar savu gūstā esošo vīru un stāsta, ka par viņa algotņa algu Krievijas armijā nopirkusi dzīvokli. Es nevaru neko tādu iedomāties: vīrs gūstā, bet priecāties par dzīvokli. Vai auto.”
“Kad sākās pilna mēroga iebrukums, mūsu karavīri uz robežas lietoja valodu kā instrumentu, lai izķertu krievu diversantus. Viņi lietoja vienu vārdu — paļanicja. Ukraiņu cepta maize. Krievi nespēj šo vārdu izrunāt ukraiņu manierē. Krievu izcelsmes ukraiņi spēj šo vārdu pareizi izteikt, tāpēc bija viegli atklāt, kas ir kas. Paļanicja bija pirmais pārbaudījums viltus pasēm Ukrainā,” stāsta ukraiņu dzejniece.
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
Komentāri (1)
Uldis.M42 25.07.2024. 10.23
Katra krieva senčos ir vismaz viens vai pat vairāki NKVD nagu maucēji, Staļina nāves nometņu uzraugi, zagradotrjad ložmetējnieki. Paskaidrošu. Uz katra čekista rokām ir simtu un pat tūkstošu nevainīgu upuru, kuriem nebija iespēju radīt pēcnācējus, asinis. Čekistiem iespējas bija, īpaši laikā, kad sievietes atdevās par maizes gabalu. Tie, kuri no aizmugures ar PPŠ dzina zaldātus kaujā, nošaujot atpaliekošos, parasti vienmēr palika dzīvi, jo muka pirmie, turklāt atkāpjoties iemanījās nošaut vēl kādu pārīti bēgošu sarkanarmiešu. Bieži gadījumi bija, ka no rotas vienīgais dzīvi palikušais bija NKVDešņiks. Sakropļotie zaldāti, kurus vēlāk Staļins izveda uz ziemeļu salām nosprāgšanai, saprotama lieta, arī neradīja pēcnācējus. Visu, karā kritušo, čekas pagrabos un lāģeros nomocīto vietā sev līdzīgus necilvēkus tiražēja čekisti. Ja WWII komandieri par atteikšanos izvarot, laupīt, nogalināt vai spīdzināt civiliedzīvotājus, bija spiesti nošaut zaldātus, tad, kā rāda notikumi Bučā, Irpeņā un citur, iebrucēji to darīja jau ar baudu. No 1950. līdz 1953. gadam Gulag’ā pastāvīgi atradās ap 2,5 miljoni ieslodzīto. Toreiz mēdza teikt, ka puse valsts sēž, otra puse apsargā. Tātad pavisam droši var apgalvot, ka katram krievam necilvēcība jau ir ģenētiskā līmenī.
Kā izteicās Polijas premjers Moraveckis: “krievu pasaule ir ļaundabīgs audzējs”, tātad, pēc loģikas, katrs krievs ir tā metastāze.
Kamēr nav veikta totāla un globāla derusifikācija, jeb humanizācija, Putins būs nemirstīgs kā Kašcejs, jo dzīvo katra krieva galvā un pat kad tā miesas būs sapuvušas, krieviem viemēr atradīsies cits putins un vienalga kā to sauks: Vladimirs Asinssaule, Ņevas Aleksandrs, Ivans Drausmīgais, Pēteris I, Aleksandrs III, Ļeņins, Staļins, vai Čikatilo.”
0