Latvija bez bezpajumtniecības 2030

Bezpajumtniecība bieži tiek uzlūkota kā dabiska parādība, kuru veido situācija ekonomikā, kas mijas ar personu neveiksmīgām dzīves izvēlēm, kur daudzi neredz iespējas mainīt ne vienu, ne otru. Tomēr vairāku valstu un pašvaldību pieredze rāda, ka ir pamats būt optimiskākiem – bezpajumtniecība ir atkarīga gan no darba, veselības, sociālās un mājokļu sistēmas, gan mazināma ar mērķtiecīgu politiku un pielāgotiem pakalpojumiem. Šajā iespaidā pēdējos gados arvien vairāk valstis uzstāda stratēģisku mērķi izbeigt bezpajumtniecību[1].

To kā 2030. gada mērķi ir noteikusi arī Latvijas parakstītā Lisabonas deklarācija par Eiropas platformu bezpajumtniecības apkarošanai. Meklējot risinājumus,  pēc Sabiedrības integrācijas fonda iniciatīvas,  Latvijā 2022.-2023. gadā tika izmēģināts Mājoklis vispirms pakalpojums ilgstošās bezpajumtniecības izbeigšanai, kura rezultāti – 95% dalībnieku mājokli gada laikā saglabāja -, parāda, ka sabiedrība bez bezpajumtniecības ir iespējama arī Latvijā[2].

Kāpēc izbeigt bezpajumtniecību?

Mājoklis vispirms ir pakalpojums bezpajumtniecības izbeigšanai, kurā personai tiek piešķirts dzīvoklis un nepieciešamais atbalsts tā saglabāšanai. Pakalpojuma izmēģinājumprojekta klienti dzīves kvalitātes uzlabojumus raksturoja pozitīvi:

• “Es beidzot guļu. Patversmē mēs bijām 10 vienā istabā, nu, kāda gulēšana! Kas nu tur kuram.”
• “Nu apmierināts, es esmu ļoti, ka tāds projekts vispār ir. Un, ja nebūtu tas projekts, būtu auzās.”
• “Tā jau var vispār badā sēdēt un neko nedarīt. Es šodien gribu dzīvot, nevis… līdz pensijai vēl jānodzīvo. Mēs neviens nezinām, kur nokritīsim. Tā ir! Mēs tikai šodien dzīvojam.”

Ja kādu nepārliecina arguments, ka izbeigt bezpajumtniecību un uzlabot dzīves kvalitāti personām, kuras cieš no zemiem vai nekādiem ienākumiem, fiziskās un garīgās veselības problēmām, atkarībām u.c. sarežģījumiem, nav humānākais veids, kā to risināt sabiedrībā, kur būtiska problēma ir pārtēriņš un tukši dzīvokļi (Rīgā vien – 51 tūkstotis jeb 19%), tad ir arī citi argumenti, kas saistīti ar pilsētvidi, drošību un izmaksām.

Uzlabot publiskās ārtelpas kvalitāti. Nesen ziņas pāršalca lēmums Rīgas Centrāltirgū noņemt tirgotāju soliņus, lai uz tiem negulētu cilvēki, kuriem nav savas guļvietas. Lieki teikt, ka potenciālo guļvietu pārcelšana no vienas vietas uz citu situāciju nekādā veidā nerisina, bet tikai palielina jebkura iedzīvotāja diskomfortu pilsētvidē. Dzīvojamās telpas nepieejamība ne vien krietni apgrūtina higiēnas ievērošanu un liek apmierināt ikdienas vajadzības pilsētvidē, kas ir psiholoģiski grūta, pat ja kādam var izskatīties bravūrīga, bet arī daļai iedzīvotāju liek apšaubīt nepieciešamību uzlabot publisko ārtelpas apdzīvojamību. Līdzīgi – ja ilgstoši publiskajā transportā ir sūdzības, ka tajā pārvietojas personas, kurām ir ierobežotas iespējas parūpēties par higiēnu, kāpēc šo jautājumu nerisinām ar bezpajumtniecības izbeigšanu? Arī šajā jautājumā izlikšana no autobusa jautājumu nerisina. Apņēmība izbeigt bezpajumtniecību tādējādi ir skaidra vīzija arī par gribu veicināt publiskās ārtelpas un sabiedriskā transporta kvalitāti un izmantošanu.

Samazināt izmaksas sabiedrībai. Daudzi pētnieki bezpajumtniecības izbeigšanu uzskata nevis par papildu izmaksām, bet par investīciju citu izmaksu mazināšanā un garantētā atdevē ekonomikā. Piemēram, Elizabeta Leni ir uzskaitījusi 3 veida izmaksu ietaupījumu, ko sniedz investēšana bezpajumtniecības izbeigšanā[3]:

1. Ātrāk tiek risināti veselības un sociālā atbalsta jautājumi, kuri citādi tiek risināti tikai tad, kad situācija ir kritiska, krīzes pakalpojumiem (piemēram, neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai) esot ievērojami dārgākiem.
2. Tiek samazināts risks pārkāpt likumu un saskarties ar policijas un tiesu sistēmu, kur rūpes par bijušo ieslodzīto nenonākšanu bezpajumtniecības stāvoklī krietni uzlabo sabiedrisko drošību un izmaksas krimināltiesiskajai sistēmai.
3. Ātrāka bezpajumtniecības izbeigšana palielina iespējas pilnvērtīgāk vai vismaz ar daļēju slodzi iekļauties darba tirgū, tādējādi spējot nodrošināt pastāvīgus ienākumus.

Tādējādi investīcijas bezpajumtniecības izbeigšanā ir jāvērtē plašākā citu izmaksu samazināšanas kontekstā, no kā sabiedrība iegūst – tā ir ne tikai iekļaujošāka, bet arī izmaksu efektīvāka.

Kas nestrādā?

Bezpajumtniecība ir dziļi stigmatizēta un reti par to tiek runāts ar cilvēcisku izpratni, tādēļ pastāv daudzi mīti, kā to vai tās ietekmi mazināt. Vairākas sabiedrībā dominējošās izpratnes, kā izbeigt bezpajumtniecību, praksē ir pierādījušas, ka to efektivitāte ir ierobežota. Divas populārākās ir kriminalizācija un mājokļa gatavības jeb pakāpienu pieeja.

Kriminalizācija. Dažkārt par piemēru bezpajumtniecības izskaušanas politikai tiek minēta Padomju Savienība, tomēr padomju metodes tās izskaušanai reti kurš vairs vēlas atdarināt. Bezpajumtniecība Padomju Savienībā tik tiešām bija mazāk redzama nekā pēcpadomju gados, bet trūkumi mājokļu un labklājības sistēmā tika risināti ar kriminalizāciju. Lai saņemtu padomju labklājības iespējas, cilvēkam bija nepieciešama reģistrētā adrese, kuru, lai mazinātu patvaļīgu migrāciju, nebija viegli saņemt kurā katrā vietā. Būšana bez reģistrētās adreses (без определенного места жительства – no kā veidojies populārais slenga vārds, kurš pašlaik lielai daļai personu bezpajumtniecības situācijā ir nepatīkams) savukārt līdzīgi kā būšana bez darba bija kriminalizēta, kas nozīmē, ka par to varēja draudēt pat vairāki gadi cietumā. Primāri turklāt tā tika kriminalizēta centrālajās pilsētās, tā izstumjot cilvēkus uz perifēriju, kur dažādos darbos reģistrācija un dažāda veida sociālās un veselības problēmas tika mazāk ņemtas vērā.

Padomju sistēmā labāk strādāja bezpajumtniecības prevences sistēma, jo izlikšanas no dzīvokļa bija retas, lai gan sākotnēji izmantotie rīki un reaģēšana uz pieprasījumu veidoja pārapdzīvotību. Pēc normatīviem vienam cilvēkam pienācās 9 kvadrātmetri dzīvokļa telpas, tomēr pietiekami liela padomju iedzīvotāju daļa to nesasniedza. Kā daudzi atceras, divistabu dzīvoklī nereti dzīvoja vairākas ģimenes, bet daudzi savu rindu uz jaunu dzīvokli gaidīja daudzus gadus vai tā arī nesagaidīja dažādu rindas sastādīšanas privilēģiju dēļ. Kopumā gan iespējām saņemt dzīvokli mājokļu sistēmā bija lielāka ietekme uz bezpajumtniecības līmeni nekā kriminalizācijai.

Mājokļa gatavības un nopelnīšanas pieeja. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Eiropā pēdējo dekāžu laikā ir būtiski pieaugusi bezpajumtniecība, ir mājokļu sistēmas finansializācija un uzskats, ka cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ strādā maz vai nestrādā un/vai cieš no atkarībām, nepienākas mājoklis. Daudzi bezpajumtniecības pakalpojumi ilgstoši ir bijuši bāzēti praksēs, kas cenšas veicināt personu izveseļošanos no mentālajām saslimšanām, atturību no atkarību izraisošajām vielām un adekvāta ienākumu daudzuma sasniegšanu. Lai gan daļā gadījumu šī pieeja strādā, daudziem citiem šis process ir pārāk ilgs, prasīgs un disciplinējošs, lai sasniegtu cerēto rezultātu. Situāciju raksturo kāda patversmes kliente: “Man jau ir daudz gadu, un mani nepārtraukti kā mazu bērnu kontrolē.” Ārvalstu prakse rāda, ka efektīvāki ir tā saucamie mājokļa vadītie pakalpojumi, kuru centrā ir mājokļa piešķiršana, kurai seko sociālais atbalsts, ja tas ir nepieciešams. Tieši mājokļu pieejamība un iespējas to nodrošināt personām, kurām ir veselības, sociālās un ienākumu grūtības, uzrāda lielāko potenciālu bezpajumtniecības izskaušanā. Somijā, kur bezpajumtniecības apkarošanā pēdējās dekādes laikā sasniegti visaugstākie rezultāti, mājokļu nodrošināšanas sistēmas pamatā ir vienkāršs princips – ikvienam cilvēkam ir tiesības uz mājokli un tā piešķiršanai nav jāsasniedz nekādi uzvedības vai augstu ienākumu kritēriji. Daudziem, pat tiem, kas ilgstoši strādā kā sociālie darbinieki, šī ideja var izklausīties radikāla, bet tieši šis princips ir pamatā idejai par sabiedrību bez bezpajumtniecības.

Ko darīt?

Lai līdz 2030. gadam Latvijā izbeigtu bezpajumtniecību, darāmā ir daudz, bet pirmie soļi ir to labāk izprast, radīt daudznozaru nacionālo stratēģiju galveno problēmpunktu pārvarēšanai, prioritizēt mājokļu politikas instrumentus mājokļu nodrošināšanā un ieviest Mājoklis vispirms pakalpojumu un tā principus sistēmiskā līmenī.

Uzskaitīt bezpajumtniecības līmeni. Latvijā līdz šim nav tikusi veikta regulāra bezpajumtniecības uzskaite. Precīzākie dati pieejami par patversmju lietotāju skaitu, kur Rīgā, piemēram, 2022. gadā patversmju/naktspatversmju pakalpojumu saņēma 4292 personas, kas vidēji mēnesī ir 615. Salīdzinājumam – 2012. gadā pakalpojumu saņēma 3769, kas vidēji mēnesī bija 565. Lielāks pieaugums, protams, sekoja pēc 2008. gada finanšu krīzes, bet redzams, ka arī periodā kopš 2012. gada novērojams pieaugums.

Ilgstošā bezpajumtniecība savukārt tiek lēsta ap tūkstoti, bet precīzāka sadalījuma, piemēram, cik personas nakšņo uz ielas un cik nakšņo pie radiniekiem vai draugiem, kas, piemēram, tiek uzskaitīts bezpajumtniecības statistikā Dānijā, trūkst. Patversmes pakalpojuma lietotāju pieredzes rāda, ka daudzi mājokli ir zaudējuši pat divus gadus pirms nonākšanas patversmē, pirms tam dzīvojot pie radiem vai improvizētos apstākļos, kas nozīmē, ka atbalstam bezpajumtniecības prevencē būtu jāseko daudz ātrāk. Pilnvērtīga uzskaite ļautu arī ilgtermiņā saprast, kā izvēlētie mājokļu un labklājības politikas risinājumi ietekmē bezpajumtniecības līmeni.

Izveidot nacionālo bezpajumtniecības politiku. Bezpajumtniecības politika Latvijā līdz šim ir bijusi pašvaldību kompetencē, kas krietni samazina iespējas to koordinēt starp mājokļu, labklājības un veselības sistēmām. Valstīs, kurās jau ilgāku laiku darbojas nacionālā bezpajumtniecības izbeigšanas stratēģija, kā Somijā, Dānijā un Īrijā, būtiska daļa no bezpajumtniecības koordinācijas un finansēšanas tiek nodrošināta valsts līmenī gan saistībā ar mājokļu, gan labklājības, gan veselības politiku. Somijas pieredze, samazinot bezpajumtniecības rādītājus, parāda, ka tieši sistēmiska mājokļu un atbalsta risināšana ir pamatā tam, lai bezpajumtniecību izskaustu.

Bezpajumtniecības novēršanā prioritizēt mājokļu politiku. Bezpajumtniecību nevar izbeigt bez mājokļu politikas, kas ir speciāli pielāgota bezpajumtniecības situācijā nonākušajiem. Īrijā, piemēram, sociālie mājokļi procentuāli ir līdzīgā proporcijā kā Somijā (aptuveni 1/10 daļa no mājokļu fonda), bet mehānismi, kā pie tiem nokļūt bezpajumtniekiem, nav attīstīti. Somijas veiksmes stāsta pamatā savukārt ir atsevišķa sociālo mājokļu iekārtošana bezpajumtniekiem, ko organizē Y-Foundation, kas gan pērk dzīvokļus dažādās pilsētu vietās, gan būvē tos no jauna. Latvijā ir viens no zemākajiem sociālo mājokļu fondiem un investīciju apjomiem to kvalitātes uzlabošanā, kas izpaužas garās rindās, kur, piemēram, Rīgā būtisks skaits cilvēku, kuri ilgstoši uzturas patversmēs, gaida arī dzīvokļu rindā. Neskatoties uz to, lielākajā daļā pašvaldību bezpajumtniekiem, kuriem nav invaliditātes, kas bieži kalpo kā kritērijs mājokļa piešķiršanai, nav iespējas izkļūt no bezpajumtniecības, izmantojot šo fondu, pat ja ir brīvi vienistabas dzīvokļi. Vai tiešām mums ir jāgaida līdz brīdim, kad personai jau būs invaliditāte? Mājoklis vispirms pakalpojumā Rīgā tika izmantots privātais fonds, kas nebija bez izaicinājumiem, bet kopumā darbojās veiksmīgi. Tomēr tas nozīmē veicināt sociālo izīrētāju (privāto izīrētāju, kas izīrē par zemu īres maksu), sociālās īres aģentūru (kas pārvalda dzīvokļu īres attiecības un maksājumus personām ar zemiem ienākumiem un bijušajiem bezpajumtniekiem, nodrošinot garantijas izīrētājam (piemēram, Provivienda Spānijā)) un sociālo attīstītāju (dzīvojamā fonda attīstītāju un pārvaldnieku, kas vismaz daļu no tā attīsta sociālajiem mērķiem) darbību.

Nodrošināt pakalpojumus, kuru centrā ir klients. Mājoklis vispirms pakalpojums lielai daļai sociālo darbinieku ir paradigmas maiņa – atbalsta apjomu kontrolē klients, darbā ar atkarībām tiek izmantota kaitējuma mazināšanas pieeja un tā vietā, lai piespiestu sasniegt mērķus no ārpuses, tiek svinētas visas mazās uzvaras un klienta izvirzītie mērķi. Lai Latvijā izbeigtu bezpajumtniecību, līdzīga paradigmas maiņa ir vajadzīga arī sistēmiski – no soda par “nepareizām izvēlēm” pārejot uz tiesībām uz mājokli, elastīgu atbalstu un horizontālu savstarpējo komunikāciju.

 

Autors ir sociālantropologs

[1] Allen, M., & Benjaminsen, L. (2020). Ending Homelessness?: The Contrasting Experiences of Denmark, Finland and Ireland. Policy Press.

[2] Izmēģinājumprojektu 3 Latvijas pašvaldībās (Rīgā, Liepājā, Valmierā) ar Sabiedrības integrācijas fonda un Eiropas Sociālā fonda finansējumu īstenoja Latvijas Samariešu apvienība.

[3] Leni, E. (2023). The Economic Benefits of Ending Homelessness.

Atbalsta pakalpojumi bezpajumtniekiem tiek veikti Sabiedrības integrācijas fonda īstenotā Eiropas Sociālā fonda projekta “Dažādības veicināšana” (Nr. 9.1.4.4./16/I/001) ietvaros. Finansējums 85% apmērā piešķirts no Eiropas Sociālā fonda un 15% finansē Latvijas valsts.