Vai un kad Latvijai jāatzīst Krievijā pieņemti spriedumi?

Krievijas sāktais karš Ukrainā ir izgaismojis Krievijas politiskā režīma brutalitāti un cilvēktiesību pārkāpumus gan pašā Krievijā, gan ārpus tās. Pirmskara sadarbību ar Krieviju pārskata daudzas valstis, arī Latvija, un tas ir kļuvis ne vien par politiski, bet arī morāli aktuālu jautājumu. Vai, no vienas puses, atzīstot Krieviju par terorismu atbalstošu valsti, Latvija, no otras puses, tomēr var turpināt tāpat kā līdz šim apņemties sniegt tiesisko palīdzību, kas nepieciešama Krievijas tiesiskās sistēmas funkcionēšanai, un atzīt sev par saistošiem Krievijā pieņemtos spriedumus?

Pagājušajā gadā Latvija jau izbeidza vai apturēja darbību vairākām savstarpējām vienošanām ar Krieviju attiecībā uz starpvaldību sadarbības komisiju izveidošanu, nodokļu dubultās aplikšanas novēršanu, pensionāru sociālo aizsardzību, Uzvaras pieminekļa uzturēšanu un saglabāšanu un citiem jautājumiem. Taču Krievijas tiesiskuma deficītam ir vēl daudz būtiskāka un tiešāka nozīme attiecībā uz savstarpējās tiesiskās palīdzības sniegšanu. Saeima 22. jūnijā nodeva Ārlietu komisijai likumprojektu, kas paredz denonsēt Latvijas un Krievijas līgumu par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās. Šis līgums ir spēkā kopš 1995. gada, regulējot ļoti plašu jautājumu loku Latvijas tiesiskajā sadarbībā ar Krieviju: procesuālo darbību izpildi, personu nopratināšanu un izdošanu, pierādījumu nodošanu, piemērojamā likuma un jurisdikcijas noteikšanu, spriedumu atzīšanu un izpildi un citus sadarbības aspektus. Šā līguma denonsēšana, nenoliedzami, skar starptautiskās politikas aspektus, kas ir Latvijas likumdevēja politisko diskusiju jautājums. Taču vienlaikus vismaz attiecībā uz Krievijā pieņemtu spriedumu atzīšanu un izpildi šim jautājumam ir arī konkrēts juridiskais aspekts, kas ņemams vērā politiskajās diskusijās.

Tiesības uz taisnīgu tiesu aizsargā arī Krievijas spriedumu atzīšanas procesā

Latvija kā Eiropas Savienības un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas dalībvalsts ir apņēmusies Latvijā nodrošināt cilvēktiesības, tai skaitā ikviena tiesības uz taisnīgu tiesu. Neatkarīgi no starptautiskajām saistībām tiesības uz taisnīgu tiesu Latvijā garantē arī Satversme.

Tiesības uz taisnīgu tiesu tipiskā gadījumā attiecas uz to, kā valstī tiek organizēta tiesu sistēma un kā tiesas spriež tiesu. Taču šīs tiesības personu aizsargā arī ārvalstīs pieņemta sprieduma atzīšanas procesā. Kā vairākkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tiesības uz taisnīgu tiesu pieprasa, lai valsts tiesa, lemjot par ārvalsts tiesas sprieduma atzīšanu, pārbaudītu, vai šī sprieduma pieņemšanā ir tikušas ievērotas taisnīgas tiesas procesuālās garantijas. Turklāt jo īpaši rūpīgi šāda pārbaude jāveic tad, ja attiecīgā ārvalsts nav Eiropas Savienības dalībvalsts un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas dalībvalsts.

Uz Latvijas attiecībām ar Krieviju, protams, nevar attiecināt savstarpējās uzticamības un līdzvērtīga cilvēktiesību aizsardzības līmeņa principus, kādi pastāv starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Vēl jo vairāk – Krievija kopš 2022. gada 16. septembra vairs nav Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas dalībvalsts. Tādējādi Krievija vairs neietilpst tajā cilvēktiesību aizsardzības sistēmā, kurā ietilpst Latvija.

Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pievērsusi uzmanību tam, vai tiesiskās palīdzības līguma noteikumi vai valsts tiesu prakse ļauj neatzīt ārvalsts spriedumu tad, ja tas neatbilst valsts sabiedriskajai kārtībai vai tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām. Šajā sakarā būtiski ņemt vērā, ka Latvijas un Krievijas līguma 56. pantā noteiktie gadījumi, kad Krievijas spriedumu Latvijā var neatzīt, neietver attiecīgā ārvalsts tiesas procesa neatbilstību Latvijā pieņemtajām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām. Proti, salīdzinot Latvijas likuma regulējumu un līguma regulējumu, redzams, ka Latvijas likums paredz plašāku gadījumu loku, kad var neatzīt tādā ārvalstī pieņemtu spriedumu, ar kuru Latvijai nav noslēgts tiesiskās palīdzības līgums.

Atšķirībā no līguma ar Krieviju Latvijas likums tieši paredz iespēju neatzīt ārvalstī pieņemtu spriedumu, kura atzīšana ir pretrunā ar Latvijas sabiedrisko iekārtu. Tas ietver pienākumu neatzīt ārvalsts spriedumu tad, ja tā pieņemšanā nav nodrošināta taisnīga tiesa. Lai gan teorētiski, arī piemērojot līgumu ar Krieviju, būtu iespējama atsaukšanās uz Latvijas sabiedriskās iekārtas pamatvērtībām, šāda iespēja līgumā nav tieši un skaidri noteikta, kā arī to neatspoguļo Latvijas tiesu prakse, līgumu piemērojot.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 5. panta otro daļu starptautiskā līguma noteikumi ir prioritāri pār Latvijas likuma noteikumiem. Tādēļ, saņemot lūgumu par Krievijā pieņemta sprieduma atzīšanu, šobrīd Latvijas tiesnesim būtu jāpiemēro līguma ar Krieviju noteikumi. Tas var nostādīt tiesnesi neapskaužamas izvēles priekšā – strikti sekot līgumā noteiktajam atzīšanas pienākumam vai, ievērojot Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, tomēr detalizēti vērtēt Krievijas tiesas procesa atbilstību taisnīga tiesas procesa garantijām.

Latvijas likumdevējs var šo tiesneša uzdevumu atvieglot, līguma darbību izbeidzot un tādējādi paredzot, ka Krievijas spriedumi Latvijā var tikt atzīti atbilstoši Latvijas likuma regulējumam, tāpat kā pieņemtie spriedumi citās valstīs, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis. Šodienas apstākļos grūti atrast argumentus, kādēļ Krievijā pieņemtiem spriedumiem būtu jābauda īpašas uzticamības privilēģijas šajā kontekstā.

Kādēļ līgums būtu vajadzīgs?

Bez šaubām, līguma denonsēšana strādā abos virzienos, tas ir, arī Latvija, tās iestādes un iedzīvotāji zaudētu iespēju atsaukties uz līguma noteikumiem, lai panāktu Latvijas sprieduma atzīšanu Krievijā vai citu tiesiskās palīdzības lūgumu izpildi. Tomēr tam nevajadzētu kalpot par izšķirošu argumentu, lai Latvijai tiktu saglabāts līgumā paredzētais pienākums īpaši sadarboties ar Krieviju tajā pieņemto spriedumu atzīšanā un izpildē Latvijā.

Pirmkārt, jau pašlaik Krievija no savas puses ne vienmēr pilda līgumu, ir arī atteikusies atzīt Latvijas spriedumus līgumā neminētu iemeslu dēļ. Otrkārt, arī līguma denonsēšanas gadījumā joprojām saglabātos instrumenti, lai sadarbība ar Krieviju notiktu tāpat kā ar citām valstīm, ar kurām Latvijai nav noslēgti tiesiskās palīdzības līgumi. Treškārt, procesuālās tiesības nav pašmērķīgas; tām vienīgi jānodrošina taisnīga rezultāta sasniegšana. Taisnīgs rezultāts būtu jāsasniedz ar tiesas spriedumu. Pārējie līgumā paredzētie tiesiskās palīdzības elementi – procesuālo darbību izpilde, pierādījumu apmaiņa, personu nopratināšana utt. – būtībā ir vērsti uz to, lai nodrošinātu iespēju pieņemt taisnīgu spriedumu. Šādām procesuālām darbībām zūd jēga, ja pieņemtā un izpildāmā sprieduma tiesiskums un taisnīgums ir apšaubāms.

Tādēļ tiesiskā valstī nav pieņemama situācija, kurā valsts piekrīt atzīt un izpildīt “dažus ne līdz galam tiesiskā un taisnīgā procesā pieņemtus spriedumus”, lai par to saglabātu iespēju saņemt tiesisko palīdzību, kas vajadzīga citu spriedumu pieņemšanai, atzīšanai vai izpildei. Brīdī, kad tiesiskums kļūst par darījuma priekšmetu, tas vairs nav tiesiskums. Jo tiesiskums kā vērtība un mērķis ir absolūts – vai nu tas ir, vai tā nav; bez vidusceļiem.

 

Autors ir zvērināts advokāts