Trīs stāsti par iespējām palīdzēt ukraiņiem. Gadu pēc uzbrukuma sākuma atbalsts joprojām ir ļoti nepieciešams
Kaut pusi dienas
Biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem brīvprātīgais Atis Zorgevics-Prāms iespiež rokās mazu, zaļu sulas paciņu, no kuras lielām acīm pretī veras panda. Gadu nostrādājis atbalsta centrā Ukrainas iedzīvotājiem, viņš sapratis, ka reizēm visnoderīgākā ir šķietami visvienkāršākā palīdzība. Tāpēc Gribu palīdzēt bēgļiem postenī parādījās šādi našķi — lai cilvēkiem, kuri ieradušies Latvijā pēc gara un baiļpilna brauciena, sniegtu īsu atelpas mirkli un enerģiju. Daudzi arī kautrējas pajautāt, pateikt, ka varbūt nav ēduši vairākas dienas, stāsta Atis. Suliņa vai snikers uz brīdi tad ir zelta vērtē.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.