Sibīrijas skaudro stāstu režisorei Dzintrai Gekai liegts iebraukt Krievijā – viņa esot iekļauta Krievijas melnajā sarakstā kā Rīgas domes deputāte, kas balsojusi par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. “Manas filmas pauž pretēju viedokli Krievijas oficiālajam vērtējumam par Otrā pasaules kara sekām. Tāpēc uz mani attiecas vairāki iespējamie kriminālpanti,” intervijā žurnālam Ir saka Geka. Viņai nule iznākusi grāmata Mātes Sibīrijā, kas ir gandrīz 600 lappušu garš un bagātīgi ilustrēts stāsts pat latviešu mātēm, kas izsūtījumā glāba savus bērnus.
Geka uzņēmusi gandrīz 20 filmas par latviešu izsūtījumu un likteņiem Sibīrijā, regulāri daudzus gadus braukusi uz Krieviju, lai filmētu un dokumentētu. Tagad viņa saka, ka Krievija bija normāla valsts tikai 90. gadu sākumā. “Tas bija īss gaismas mirklis.”
Viņa intervijā izstāsta, kā mainījusies attieksme Krievijā pret Latvijas filmēšanas grupu un cilvēkiem, kas tur ieradās, lai sameklētu savu senču izsūtījuma pēdas. “Sākumā 2000. gadā tikām labi uzņemti, visas durvis bija atvērtas. Krievijas tālo apgabalu novadpētnieki bija savākuši milzīgu materiālu bagātību par izsūtītajiem — burtiski veselu burtnīcu par katru cilvēku. Bet pamazām sadarbība kļuva arvien grūtāka, mazāka. Līdz beidzās pavisam, jo cilvēki vienkārši baidījās ar mums satikties, turklāt arhīvu materiāli viņiem tika konfiscēti.”
Geka atceras, ka kopš 2016. un vēl jo vairāk kopš 2018. gada sākās nemitīgas problēmas: “Uzticamie šoferīši, ar kuriem katrā apgabalā bijām gadiem braukuši pa sādžām, atteicās mūs vest, jo viņiem par to draudēja nepatikšanas, atlaišana no darba. Arī vietējie iedzīvotāji sādžās kļuva arvien tramīgāki — sākumā mūs aicināja katrā mājā un visi bija gatavi stāstīt, ko atceras un zina, taču pēdējos gados ar mums vairs nerunāja neviens vietējais. Ja jautājām, kā nokļūt tajā vai citā ciemā, mums atbildēja — jums tur nav, ko meklēt, tur nekā nav! Rezervējām naktsmājas viesnīcās vai viesu namos, bet pēkšņi saņēmām atteikumus.”
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
Komentāri (1)
QAnon 19.01.2023. 17.00
Nevienu brīdi krievija nebija normāla valsts, tikai uz brīdi par tādu izlikās, kas ņemot vērā karu Transnistrijā, Samačablo un Abhāzijā, tai ne īpaši izdevās, turklāt jāņem vērā, ka tie paši krievi, kas WWII pastrādāja visdrausmīgākās zvērības pret cilvēci, nekur nebija pazuduši. Stāstot bērniem un mazbērniem varoņsāgas par Eiropas sievietēm nogrieztām krūtīm, dzīvi sadedzinātiem sirmgalvjiem, uz durkļiem sadurtiem zīdainīšiem, par “trofeju” pulksteņiem un sieviešu vešinām, ko tie izdzimteņi pievāca no noslepkavotiem civiliedzīvotājiem, tie izaudzēja sev cienīgu maiņu, kas šodien turpina viņu varoņdarbus Ukrainā un Sīrijā. Nedrīkst aizmirst arī karu pret čečenu tautu, kad Baltā namā bija nonācis demokrāts Klintons.
0