Cilvēku – pieaugušo un bērnu – emocionālo noturību un drošības sajūtu veido ne tikai tas, cik daudz mēs paši zinām, saprotam, pamanām un ticam, bet kā izprotam un veidojam attiecības ar līdzcilvēkiem, jo sevišķi tuvākajiem, un – apkārtējo pasauli. Īpaši spilgti to redzam un novērtējam krīzēs vai nedrošos laikos, kādus visa pasaule piedzīvo šodien.
Daļa no mūsu rīcības vienmēr ir neapzināta, automātiska – mūsu pašu pieredzes ietekmēta, bet daļu mēs varam paši apzināti noteikt un arī mainīt. Un to darīt ne tikai savas labbūtības vairošanai, bet arī savu tuvinieku dēļ, jo visbiežāk savu nepilnīgo uzvedību un pasaules uztveres modeļus nododam arī saviem bērniem, tādejādi ietekmējot arī viņu dzīves gājumu un labklājību.
Viens no veidiem, kā varam paskatīties uz sevi un to, kā mēs ar savu rīcību ietekmējam savus tuvākos un bērnus, ir tas, ko visā pasaulē sauc par Piesaistes (angļu val. – attachment) teoriju.
Kāpēc pieķeršanās jeb piesaiste ir cilvēkam svarīga?
Lielākā daļa no mums intuitīvi apzinās, ka pieķeršanās ir svarīga attiecību veidošanas un veselīgas personības attīstības sastāvdaļa. Tomēr mēs, iespējams, precīzi nezinām, kāpēc pieķeršanās ir tik svarīga, vai nesaprotam, kā notiek drošas piesaistes veidošanās.
Pieķeršanās rodas jau bērnībā, ja bērnam ir drošas, konsekventas, abpusējas attiecības ar vēlamo personu, kas parasti ir bērna primārie aprūpētāji – vecāki. Kad aprūpētājs ir jutīgs pret bērna vajadzībām un reaģē sirsnīgi, audzinoši un liek bērnam justies droši, bērns sāk izmantot šo personu kā drošu atbalsta punktu pasaules izzināšanai un patvērumu grūtos brīžos. Šāda pieķeršanās rada drošību un komfortu.
Bērnībā un jaunībā tas ir acīmredzami, bet šī pieredze spēcīgi ietekmē visu mūsu pieaugušo dzīvi. Tāpēc Piesaistes teorija ar konkrētām darbībām un uzdevumiem māca veidot uzticībā un paļāvībā balstītas attiecības visa mūža garumā. Šāda veida attiecības ir pamats spējai droši un stabili “iziet cauri” dažāda veida dzīves satricinājumiem, labvēlīgi pieņemot apkārtējos un mācot saskatīt ne tikai savas vajadzības, bet arī veidus, kā atbalstīt cilvēkus līdzās.
Pozitīvas un drošas piesaistes ietekme uz cilvēka attīstību
Zinātnieki ir pierādījuši, ka pozitīva piesaiste būtiski ietekmē bērnu smadzeņu attīstību. Pirmajos trīs dzīves gados smadzenes strauji aug. Savukārt pieredze veicina smadzeņu augšanu. Kad tās saņem pozitīvu stimulu, smadzenes veido savienojumus, kas saistīti ar šo pieredzi. Piemēram, runāšana, dziedāšana un lasīšana bērniem palīdz veidot ar valodu saistītus smadzeņu īsceļus.
Pieķeršanās ietekmē smadzeņu attīstību divos svarīgos veidos. Pirmkārt, ja bērns jūtas droši un par viņu rūpējas, smadzenes var izmantot savu enerģiju, lai attīstītu īsceļus, kas ir būtiski augstāka līmeņa domāšanai. Droša piesaiste ir īpaši saistīta ar frontālās smadzeņu garozas attīstību, kas ir atbildīga par lēmumu pieņemšanu, spriedumu un argumentāciju veidošanu. Otrkārt, nodrošinot “mājas bāzi”, no kuras bērns var droši izpētīt pasauli, droša pieķeršanās ļauj bērnam gūt daudzveidīgāku pieredzi un tādējādi veidot vairāk savienojumu smadzenēs.
Pieķeršanās nosaka arī cilvēka sociālo un emocionālo attīstību. Pozitīva pieķeršanās primārajam aprūpētājam ir visu turpmāko cilvēcisko attiecību pamats, jo tā cilvēks uzzina un iemācās, kā uzticēties citiem, kā reaģēt un mijiedarboties ar līdzcilvēkiem.
Turklāt droša pieķeršanās veicina empātijas attīstību. Ja bērns uzskata sevi par vērtību un aprūpes vērtu, viņa spēj saskatīt arī citu vērtību un būt iejūtīgs arī pret citiem cilvēkiem. Tikai tad, kad bērns tic, ka viņa paša pamatvajadzības tiks apmierinātas, viņš var apmierināt citu vajadzības. Bērns vispirms strādā, lai iepriecinātu savu galveno aprūpētājus – vecākus, bet laika gaitā mācās veidot sirsnīgas attiecības ar brāļiem un māsām, draugiem, klasesbiedriem, kopienas locekļiem un, turpinoties garīgi morālajai attīstībai, arī cilvēkiem, kurus nekad nav saticis.
Nedroši piesaistes veidi un to negatīvā ietekme uz cilvēka dzīvi
Nedrošas pieķeršanās veidojas, ja agrīna mijiedarbība starp bērnu un viņa aprūpētāju ir negatīva, nekonsekventa, nepiemērota, nolaidīga vai aizskaroša. Ja bērna aprūpētājs un mājas vide ir baiļu, nevis drošības avots, tas var būt ļoti toksiski bērna attīstībai.
Bērni, kas saskārušies ar šādu traumatisku pieredzi, nereti ir agresīvi pret citiem un apkārtējo pasauli, jo viņus virza neuzticēšanās un izdzīvošanas instinkts. Viņiem ir grūti lūgt palīdzību, pārvaldīt savas domas, emocijas un uzvedību, veidot pozitīvas attiecības ar vienaudžiem, koncentrēties un piedalīties mācībās.
Šādu bērnu skolotājiem un citiem pieaugušajiem ir jāsaprot, ka bērns un vēlāk pieaugušais ar negatīvu piesaistes pieredzi jau visvairāk cīnās pats ar sevi, lai sevi nomierinātu un sakopotu domas. Tāpēc bērns vai pusaudzis kļūst ātri vai nesamērīgi dusmīgs vai satraukts, dažreiz šķiet, ka bez acīmredzama iemesla. Tāpat viņš izvairās no tuvināšanās ar citiem un neiesaistās klases kolektīvā vai skolas aktivitātēs, bet vēlāk grūti veido kontaktus, piemēram, darba kolektīvā.
Pats svarīgākais ir saprast, ka šāda negatīvā piesaistes pieredze saglabājas arī pieaugot, būtiski ietekmējot cilvēka attiecības ne tikai ar līdzcilvēkiem un apkārtējo pasauli, bet arī dzīves kvalitāti un labklājību kopumā.
Piesaistes veida maiņa ir iespējama
Labā ziņa ir tā, ka mēs ikviens dzīves laikā varam apzināti mainīt un veidot savu attiecību “stilu”, tādejādi, mācot paši sev un saviem bērniem tādu piesaistes modeli, kas ļauj katram no mums augt un pilnveidoties, sasniegt savu maksimālo potenciālu un izpaust talantus.
Saskaņā ar piesaistes teoriju pieaugušajiem parasti ir viens no četriem pieķeršanās stiliem: drošs, nemierīgs, izvairīgs vai bailīgs. Lielākā daļa cilvēku zina, ka katra pieķeršanās stils ir izveidojies dziļā bērnībā un parasti tiek saglabāts visu dzīvi, un mērķis vienmēr ir būt droši piesaistītam. Tas nozīmē, ka jūs varat izveidot drošas attiecības ar citiem, varat viegli uzticēties un spējat mīlēt un būt mīlētam. Cilvēks ar drošu pieķeršanās stilu nebaidās no tuvības un nebaidās, ka citi to pametīs. Taču pētījumi liecina, ka tikai 56% pieaugušo ir drošs pieķeršanās stils.
Pieķeršanās stila maiņa uz labo pusi nav viegls uzdevums. Tas prasa godīgu problēmas atzīšanu, darbu ar sevi un mijiedarbības ar citiem cilvēkiem pārveidošanu, kā arī robežu atiestatīšanu, veselīgāku attiecību apgūšanu un traumu dziedēšanu.
Minēšu tikai dažas lietas, kas jāatceras, mainot pieķeršanās stilu. Pirmkārt, jums ir jābūt atklātiem pret sevi un citiem, ne tikai skaidri jāzina savs pieķeršanās stils, bet jāspēj identificēt apkārtējo cilvēku stilus. Tas jums ārkārtīgi palīdzēs izprast ne tikai savu, bet arī citu rīcību, un jūsos būs vairāk empātijas un līdzjūtības.
Drošs pieķeršanās stils ir mērķis, taču jums ir jābūt gatavam gūt gandarījumu arī no procesa un saprast, ka tas var aizņemt daudz laika. Tāpēc esat saudzīgs un iejūtīgs pret sevi, jo attīstībai nav laika ierobežojuma. Otra lieta – nedodieties šajā ceļojumā viens. Meklējiet terapeitu vai konsultantu, ja jums ir līdzekļi, vai meklējiet resursus, piemēram, grāmatas, lai sevi izglītotu.
Neatkarīgi no tā, kāds pieķeršanās stils jums pašlaik ir, atcerieties, ka mēs visi esam cilvēki, kas dažādos veidos nodarbojas ar vienām un tām pašām problēmām. Vieni cilvēki var mainīt savu piesaistes viedu divu mēnešu laikā, citiem tas prasīs gadus, lai izkoptu jaunus uzvedības un rīcības modeļus. Bet svarīgākais ir tas, ka jau pārmaiņu procesā jūs sajutīsiet, kā jūsos samazinās spriedze, trauksme un bažas par nākotni.
Citiem vārdiem – veselīgas piesaistes veidošana un praktizēšana sniedz pamatu stabilitātes un drošības sajūtai arī citās dzīves jomās un, to ir iespējams iemācīt arī bērniem.
Rakstā izmantotie avoti:
https://practicenotes.org/v19n3/matters.htm
https://www.mentallyhealthyschools.org.uk/mental-health-needs/attachment-and-child-development/
https://www.mindbodygreen.com/articles/can-your-attachment-style-change
https://journals.sagepub.com/doi/full/10.1002/per.2226
Autors ir Centra ZIN vadītājs un fonda Plecs valdes loceklis
Pagaidām nav neviena komentāra