Karš uzplēš no iepriekšējām paaudzēm mantotās brūces

24. februāra rītā uzzinot par Krievijas armijas iebrukumu Ukrainā, sajutu ķermenī neparastas sāpes. Nevis kādā vienā vietā, bet visā ķermenī. Tas man atsauca atmiņā senos laikus, kad mana meita vēl bija maza un slimošanas brīžos uz jautājumu: «Kur tev sāp?», viņa atbildēja: «Tēti, visur sāp». Arī es tajā ceturtdienas rītā nevarēju noprecizēt sāpju atrašanās vietu. Tās nebija tikai sirds sāpes pārnestā nozīmē.

Vēlāk, runājoties ar draugiem un paziņām, sapratu, ka līdzīgas sajūtas bija izjutuši daudzi latvieši. Lai gan ne es, ne viņi nav piedzīvojuši kara šausmas. Acīmredzot karu laikā dzīvojušās paaudzes savu piedzīvoto traumatisko pieredzi psiholoģiskā un bioloģiskā veidā ir nodevusi nākamai paaudzei, un tā atkal nākamajai. Tā sen pagājušie kari un to sekas turpina veidot un ietekmēt mūsu tagadni, izraisot daudz psiholoģiskas un garīgas problēmas gan individuālā, gan kolektīvā līmenī. Ļoti iespējams, ka visa šī emociju gamma ir iekodēta mūsu DNS.

Sastopoties ar kārtējo karu tepat blakus mūsu robežām, šīs sāpes izlaužas brīvībā un bradā mūsu ķermeņus, sirdis un prātus. Viss pārējais pēkšņi kļūst sīks un nesvarīgs. Koronavīruss, kas divus gadus postīja mūsu ierasto dzīvi, nu šķiet pazudis no redzesloka, jo visi skatieni ir pavērsti uz Ukrainu. Attēli, videoklipi un stāsti ir satriecoši. Tie ir sirdi plosoši un ir sāpīgi skatīties. Tajā pat laikā šie stāsti ir iedvesmojoši un skaistuma pilni, atklājot ukraiņu tautas milzīgo mīlestību pret savu tēvzemi. Zinu, ka viņi izjūt bailes, dusmas, šoku, un apmulsumu. Un tas viss ir sajaukts ar apņēmību aizstāvēt savu valsti.

Krievijas diktators Vladimirs Putins šausminoši pabrīdināja pasauli – ja kāds no ārpuses iesaistīsies, tad viņu sagaidīs reakcija, kas nav līdzīga nevienai vēsturē. Šie vārdi izsauca drebuļus visā manā augumā.

Tas mani atgrieza bērnībā, kad skolā Bronksā praktizējām slēpņu vingrinājumus gadījumam, ja Padomju Savienība uzbruktu ASV. Mēs kā trimdas latvieši baznīcā lūdzām Dievu par Latviju. Atceros, ka bērnībā baidījos, kas varētu notikt. Es savā ķermenī atceros bailes, ko izraisīja Padomju Savienība – Krievija – saucat, kā gribat. Un godīgi sakot, kad vienu vakaru sēdēju un skatījos ziņas, jutu tādas pašas bailes savā ķermenī. Jutu patiesas bailes par Ukrainas iedzīvotājiem. Jutu bailes par tiem, kas atrodas frontē. Es jūtu bailes par mūsu Latviju.

Es jūtu sāpes visā ķermenī, lai gan sēžu savā ērtā dīvānā drošajā, mierīgajā klusajā Rīgā! Iedomājieties, kādas bailes jājūt vecākiem, mēģinot sargāt savus bērnus Ukrainā! Iedomājieties sāpes tiem, kuri ir saspiedušies metro stacijās, nezinot, kur tiks bombardēts vai kur ģimenes karavīri atrodas. Iedomājieties sāpes cilvēku ķermenī, kad viņi dzird, ka ir zaudējuši savu mīļoto vai kad viņi vēro postījumus no tālienes un jūtas bezspēcīgi.

Es zinu, ka daudziem ir vilinājums iebāzt galvu zemē kā strausam un izlikties, ka Ukrainas scenārijs mūs neskars. Mūs tomēr sargā NATO. Ceru, ka mēs to nedarīsim. Savā dzīvē esmu iemācījies, ka, ignorējot sāpes, tās agrāk vai vēlāk atgādinās par sevi. Arī ļoti negaidītos veidos.

Tātad – ko katrs no mums var darīt? Pirmais, uz ko vienmēr esmu uzstājis, ir stāties Zemessardzē. Latvijas aizsardzība ir katra mūsu atbildība. Ukraina pašreiz mūs aizsargā.

Novērtējam, mācāmies no viņiem un uzņemamies atbildību par savu valsti tā, kā viņi par savu, un kā mūsu senči to darīja.

Otrais, palīdzam ukraiņiem, cik vien ir mūsu spēkos. Priecē, ka tas jau tiek darīts, sūtot naudu, pārtiku un atbalstot palīdzības organizācijas Ukrainā. Ja iespējams, uzņemam un izmitinām ukraiņu bēgļu ģimenes.

Trešais, atbalstām savus tautiešus, kuri karu pārdzīvo vissmagāk. Tos, kuriem radinieki mīt Ukrainā. Mierinām, iedrošinām viņus un solām neatstāt vienus grūtībās.

Ceturtais, saliedējamies. Šis ir labākais brīdis visiem Latvijas iedzīvotājiem saprast, ka tikai visi kopā varam radīt drošu un patīkamu dzīves telpu mums visiem. Pietiek lauzt šķēpus par niekiem, politiskām interesēm un personīgām iegribām. Mums beidzot ir jāsaprot, ka droša, sakopta, labklājīga Latvija vērtību skalā ir augstāk par katra indivīda merkantilajām iegribām.

Piektais, nenovērsties un neizlikties, ka nav problēmu. Ukraina nav tālu. Krievija ir blakus. Mūsu pieredze ar Krieviju vēsturiski bijusi saspringta, tādēļ mums jādara viss iespējamais, lai kaimiņam agresiju uzplūdos nerastos vēlme pārbaudīt mūsu un sabiedroto valstu attiecību spēku. Sadarbosimies ar mūsu draugiem, stiprināsim attiecības, audzēsim savus muskuļus, un tad arī zaļumballes kaitinošākais huligāns nevēlēsies pienākt pie mūsu sportiskās kompānijas «pavilkt kašķi».

 

Autors ir zemessargs, profesors un polārpētnieks