Karš un žurnālistika par karu*

Lai noliegtu neatkarīgas valsts un brīvu mediju priekšrocības, ir izdevīgi vairot neuzticēšanos neatkarīgiem sabiedriskajiem medijiem

Tik daudzi šajās sarežģītajās kara dienās mostas un iet gulēt, lasot ziņas un pastāvīgi sekojot līdzi notikumu attīstībai Ukrainā. Vajadzība pēc aktuālas un uzticamas informācijas ir kļuvusi par akūtu nepieciešamību.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. februārī dažu stundu laikā gandrīz visa aktuālā žurnālistika kļuva par to, ko profesionālā žargonā sauc – žurnālistika par karu. Ja no daudziem dzirdu, ka viņi nepārtraukti lasa ziņas, tad kādam tās ir jāveido. Sabiedriskie mediji un daudzi citi šajās dienās pārliecinoši parādījuši, ka varam paļauties uz to profesionālajām spējām. Strādājuši nepārtraukti, milzu stresā, milzīgā informācijas kustības ātrumā, uzkrātā nogurumā. Tādos apstākļos var rasties kļūdas, kaut kas neizdodas, kaut ko no ziņotā var pārprast. Kāds pierastais profesionālās prakses paņēmiens vairs nav noderīgs.

Diemžēl karš un tā tuvuma apzināšanās izmaina mūsu attieksmi un saasina uztveri. Tas rada  bailes, aizkaitinājumu un ļoti lielu stresu. Daļa no tā vēršas arī pret žurnālistiem.

Karš izmaina žurnālistiku

Nevienam no mums nav pieredzes, kā rīkoties šādā karā. Tādas nav arī Latvijas sabiedrisko mediju žurnālistiem. Gandrīz nevienam. Tāda nav arī man.

Kad sācies karš, mainās arī žurnālistika. Atsvešināta vērotāja loma ir palikusi informācijas apkopošanas un analīzes līmenim. Žurnālista kā informētāja profesionālajai lomai pievienojas analītiski konsultatīvā loma (Hanitzsch & Vos, 2016). Žurnālisti izsaka savu attieksmi, sekojot dziļākām vērtībām. Parāda, ka atbalsta cilvēcību, iestājas pret vardarbību, ļaunumu, rūpējoties par atbalsta sniegšanu. Sniedz liecības no kara zonas, ja tajā iespējams atrasties, un tā mēs iepazīstam kara žurnālistiku. Bet lielākā daļa žurnālistikas stāsta par notikumiem ap šo karu un dzīvi jaunajos apstākļos. Tieši žurnālisti meklē atbildes uz visiem svarīgiem jautājumiem – kas notiek Ukrainā, kā saprast kodolkara draudus, kā varam palīdzēt? Arī žurnālistiem ir bail par savām ģimenēm, par sevi, par neatkarīgu valsti, par nākotni…

Lai arī karš un notikumi ap to ir ļoti sarežģīti, nemainās galvenie profesionālie pienākumi: sniegt informāciju, to analizēt, izvērtēt. Novērtēt savus informācijas avotus, pārliecināties par to uzticamību. Ziņot arī par to, kas var satraukt, pārbaudīt saņemtās ziņas, meklēt patiesību un tai tuvoties. Identificēt dezinformāciju un skaidrot propagandu. Informēt par to, kas izraisa kādas puses sašutumu, atspoguļot dažādus līderus un viņu viedokļus.

Tiesa, tieši par šo pēdējās dienās man uzdoti vairāki jautājumi un jūtu viedokļu virmošanu sociālās tīklošanās platformās. Kāpēc lsm.lv publicē saiti uz Vladimira Putina kara sākuma runas ierakstu? Kāpēc rus.lsm.lv Facebook profilā ir atreferētas Putina tēzes Krievijas Drošības padomē?

To dzirdot, pirmā doma, ka visticamāk šis saturs ir pieejams, jo medija lasītāji tiek uztverti kā domājoši cilvēki, kas paši izvērtēs teikto, ja iepazīsies ar pirmavotu. Bet situācija ir mainījusies. Ja mierīgos laikos ir normāli, ka preses relīze ar amatpersonas viedokli vai runas fragmenti bez skaidrojuma veido ziņas pamatu, tad karš visu izmaina.

Kara laika informācijas plūsma, lai cik dinamiska, ietver riskus. Viena no tām ir neizbēgamība izvēlēties un izcelt oficiālos informācijas avotus (McGoldrick, 2006). Ja Putina tēzes tiek publicētas bez jebkādas analīzes, skaidrojuma, faktu labojuma un konteksta, tad rodas iespaids, ka sabiedriskais medijs atkārto aktuālos Krievijas propagandas vēstījumus. Tāpēc atsvešinātība un gatavas informācijas sapakošana vairs nevar būt ikdienas prakse.

Kara realitāte pieprasa no žurnālistiem nevis būt par kādas informācijas translētāju, bet to izvērtēt.

Ja Putina jaunākajām tēzēm līdzās ir skaidrojums par to, kāpēc tajās ir konkrēti uzsvari, kuri teikumi ir klaji meli, tad žurnālists ir parādījis, ka izprot, kā karš izmainījis profesionālās pieejas.

Par uztveri un vainīgajiem

Karš izmaina attieksmi un ziņu uztveri. Arī minētajos gadījumos novēroju, ka nīstamas amatpersonas vēstījuma parādīšanās sabiedriskajā medijā tiek interpretēta kā nevēlama, kaitīga sabiedriskā medija darbība. Gribu aizstāvēt žurnālistus – viņiem ir jāziņo arī tas, ko nevēlamies dzirdēt, tas, ko grūti saprast un pieņemt. Mūsu tiesības uz informācijas pieejamību un tās daudzveidību ir ļoti svarīgas.

Nekas, ja jūtamies noguruši un nobiedēti, brīžiem izvēloties izvairīties no satraucošiem jaunumiem, atsakoties no ziņām kaut vai, lai saglabātu garīgo veselību (de Bruin et al., 2021; Bright et al., 2015). Vēl sliktāk būtu, ja nepatīkamās un citas patiesas ziņas neeksistētu. Ja visi būtu apklusināti. To jau mēs redzam, lasot Krievijā slēgto mediju sarakstu.

Sociālajās platformās redzēju komentārus, kam vispār vajadzīgs sabiedriskais medijs un vispārēju tā darba noliegumu. It kā līdzās kritiski vērtējamiem mediju lēmumiem nebūtu desmitiem, iespējams, pat simtiem nozīmīgu un profesionāli sagatavotu ziņu, diskusiju, interviju, reportāžu un dokumentālo filmu. Šie izteikumi raksturo ne vien biežāko argumentācijas kļūdu – vispārinājumu, vienas pazīmes attiecināšanu uz visu, bet arī attieksmi, kas ļoti izdevīga no Krievijas propagandas viedokļa. Tie veicina pašcenzūru, traucē žurnālistu profesionālajai autonomijai. Var radīt situāciju, ka likumā garantētā mediju neatkarība var kļūt deklaratīva. Nebūsim naivi! Lai noliegtu neatkarīgas valsts un brīvu mediju priekšrocības, ir izdevīgi vairot neuzticēšanos profesionāliem sabiedriskiem medijiem, radot no pretrunīgajām ziņām apjukušu cilvēku grupas, kas vairs nezina, kam ticēt (Nielsen, 2016; Palmer et al., 2020).

Tas nenozīmē, ka jāsamazina prasības pret profesionālismu un atbildīgumu. Skaidrs un līdzi domājošs skats ir vajadzīgs. Tāpat kā kritiska uztvere. Pirms spriest, piedāvāju skaidrot, izzināt, uzdot jautājumus.

Kas ar to domāts?

Sekojot žurnālistikai par karu, ik pa brīdim rodas jautājumi par žurnālistikas pieejām. Arī es sev regulāri uzdodu jautājumus – kāds bija šīs ziņas vai cita satura veidošanas mērķis, kāpēc žurnālisti, redaktori rīkojas tieši tā?

Jautājums – kas ar to domāts? – ir labs, jo tas rosina domāt. Tas palīdz pieņemt arī atšķirīgu skatījumu, iepriekš nesaprotamu perspektīvu.

Šādus jautājumus aicinu uzdot arī man! Ja varēšu – atbildēšu!

 

Autore ir Latvijas sabiedrisko mediju tiesībsardze

*Šis viedoklis ir tapis, lai reaģētu uz man personiski uzdotajiem jautājumiem un diskusijām sociālās tīklošanās platformās par atsevišķiem lsm.lv satura elementiem.

 

Atsauces:

de Bruin K., de Haan, Y., Vliegenthart, R., Kruikemeier, S., & Boukes, M. (2021). News Avoidance during the Covid-19 crisis: Understanding Information Overload. Digital Journalism, 9(9), 1286-1302, DOI: 10.1080/21670811.2021.1957967

Bright, L. F., Kleiser, S. B., & Grau, S. L. (2015). Too much Facebook? An exploratory examination of social media fatigue. Computers in Human Behavior, 44, 148–155. doi: 10.1016/j.chb.2014.11.048

Hanitzsch, T. & Vos, T. (2016). Journalism beyond democracy: a new look into journalistic roles in political and everydfay life. Journalism 19(1), 7 – 11.

McGoldrick, A. (2006). War Journalism and ‘Objectivity’. Conflict & Communication Online, 5(2), 1-7. ISSN 1618-0747.

Nielsen, R.K. (2016). Folk Theories of Journalism. Journalism Studies, 17(7), 840-848, DOI: 10.1080/1461670X.2016.1165140

Palmer, R., Toff, B., and Nielsen, R.K. (2020). “The Media Covers Up a Lot of Things”: Watchdog Ideals Meet Folk Theories of Journalism. Journalism Studies, 21(14), 1973-1989.