Vēl viens emocionāls teksts, kas nevienam nepalīdzēs

Kā teica Jāks Jeerīts – tāpēc vispirms es atvainojos par saviem vārdiem[1]. Viņš bija viens no cilvēkiem, kam jau kādu laiku apsvēru uzdot jautājumu: kā nejust sevī naidu?

Naidu, kas nesalīdzināmi lielāks par mani, vismaz piecas paaudzes, tātad neaizsniedzami par mani vecāks. Tajā periodā, kad bērnā ieliek pamatvērtības, es daudz dzīvojos ar vecvecmammu (dz.1912) un vecvectēti (dz.1908). Viņu bērni, mani vecvecāki, par karu gandrīz nemaz nerunāja, bet gan steidza dzīvot un mācēja bļaut vai klusēt, savukārt viņu vecāki it nevienam naidu nemācīja, bet par karu runāja. Jo biju bērns, kurš neliekas mierā, taujā, jautā, – un kaut ko jau astoņdesmitajos pastāstīt varēja, un dažus stāstus es lūdzu atkārtot vairākkārt. Piemēram, par mazo Ēriku, kurš kādu māju pagalmā Lieldienās, būdams bēglis pats savā zemē, tiek aicināts nākt iekšā, varot dabūt melleņu ķiļķenus. “Vai es varētu, lūdzu, labāk kādu cūku kartupeli?” bērns jautājis, redzēdams uz lauka pavarda vārāmies kartupeļus ar visu mizu.

Stāstus noslēdzot, vecvecmamma reizēm atkārtoja: bērniņ, kaut jums nekad nebūtu jāpieredz karš un bads!

Meklēju savam naidam saknes, neatrodu, pat adresātu grūti noformulēt, – vai gan nav pārāk banāli ienīst kaimiņvalsts nāvēdi?
Ar to tagad nodarbojas bērni. Piemēram, pirmklasnieku čatā. Ne ar Harija Potera mitoloģiju, bet ar Ukrainu, krievu tankiem un tamlīdzīgi. Nē, nebaidieties, viņi lieliski atšķir savas klases krievu bērnus no nezvēra viņpus robežai. Kāda mamma, Jeļena, ierunā bērniem, kā pareizi izrunāt Слава Україні!

Jautājumu saņēmos neuzdot – ne Jākam, ne kādam citam. Izdevās to nolikt malā divas nedēļas, kuru laikā mēģināju pierunāt draudzeni – rakstnieci, tulkotāju, piecgadnieka mammu – izbraukt no Kijivas.

Taču, apsveicot rakstnieku un agrāko vēstnieku Igaunijas Neatkarības dienā, kā to ierasts darīt katru gadu, es tomēr nenoturos un pajautāju.

Atbilde ir gandrīz vārds vārdā tāda, kādu sniedzu savam bērnam, bet nemāku pateikt sev: pārvērt to kādā labā darbībā. Naids nevienam nepalīdz.

Naids – ekskluzīva emocija tad, kad elle ir atvērusies, un mēs vēl esam, kā sacītu Klāvs Elsbergs – pašā maliņā[2]. Vārdi palīdz un nostrādā, un es spēju to izdarīt. Vismaz, kamēr kaut ko ir iespējams darīt. Praktiski visi poļi (atļaušos vispārināt, jo tomēr pusmiljons ukraiņu jau šobrīd ir pie viņiem, bet nav bijis jāuzceļ neviena bēgļu nometne) ir atvēruši savas durvis, atstājuši malā savus darbus, metušies palīdzēt. Sarunāt, kur Polijā palikt tiem, ko aicinu šurp, man prasa mazāk par pusstundu. Informācijas izplatība un cilvēku spēja saņemties un iesaistīties palīdzības piedāvāšanā līdz šim mazpieredzētos mērogos – tā ir viena no lietām, ko neparedzēja monstrs, atvāzdams žokli kārtējam kampienam.

Latvieši arī ver savas durvis, atsaucība un palīdzība Ukrainai ir nesavtīga, strauja. Kaut mums visiem izdotos šo degsmi pārvērst arī ilgtermiņa rūpēs, jo rūpes Ukrainai būs ļoti vajadzīgas pēc tam, kad iebrucēji būs aizvākušies, atstādami aiz sevis jau tagad redzamo postažu. Kad šo rakstu, rit septītā kara diena.

Vairākas diennaktis, no kurām vienu gandrīz neatceros, es katru mirkli gaidu ziņas no Ksenijas, cenšos nerakstīt pati. Viņa izbrauca ceturtdienas rītausmā. Kaut nu viņiem nebeigtos degviela, kaut nu izdotos paspēt. Ja nu kāds uzmet bumbu uz robežas? Beidz panikot, es domās sev saku, un attopos – tie ir tieši tie vārdi, ko no saviem mājiniekiem dzirdēja Ksenija, kad aicinājām braukt, kamēr aviobiļete vēl maksāja drusku virs simta eiro, un šeit gaidīja silts un mīlīgs dzīvoklis. Beidz panikot. Un tā kopš 2014., kopš 1940., kopš… Pēc vairāk diennaktīm saņemu ziņu, robeža garām. Tagad varu pārlasīt iepriekšējā vai aiziepriekšējā naktī saņemtās ziņas: “Jau var redzēt robežas mūsu pusi. Garām [mašīnai] šobrīd iet meitene ar bērnu ratiņiem. Ir auksti. [..] Jā, ir ko ēst, viss ir ok, mēs izturēsim. Mašīnu neesmu gatava atstāt.”

Sarakstos ar Ļvivu, tur viss esot mierīgi. (Trauksmes sirēnas viņi vairs neskaita.) Mans sens studiju biedrs, filozofijas pasniedzējs, pie viena arī meditācijas skolotājs, kurš parasti mierina visus pārējos, tomēr man uzraksta šādi: “Nezinām, kas būs. Gatavojamies uz.. jebko”.

Ko es gribēju teikt. Tulkoju tālāk savu tulkojamo, viss šķiet līdz pēdējam absurds. Gludinu gultasveļu. Ja nu viņi, manējie, vai viņu draugi, vai sveši tomēr atbrauc – būs patīkamāk, es sev saku, bet kopš bērnības man ir stipri vien skaidrs, ka gludināta gultasveļa ir kara pazīme. Nepabeigta kara pazīme, nodarbe rokām, atslodze prātam, mantota no laikiem, kad nekādu meditācijas pasniedzēju vēl nebija.
Tik tiešām – varbūt pēc paaudzes, varbūt līdz ar tiem, kuri patlaban iet sākumskolā, mēs būtu izkūlušies no Otrā pasaules kara sekām, kas aizvien ietekmē katru ģimeni, dzimtu, personību kaut kādā mērā. Skatos medijtelpā, citi arī to ir pamanījuši, kurš dzejā, kurš prozā, kurš psiholoģijā –  beidzot to var noformulēt, uzrakstīt – ļoti labi. Bet arī – par vēlu.

Tik tiešām par vēlu.

Visas patētiskās frāzes aizrijas.

Ērikonkulis no slimnīcas raksta, ka cer uz agresorvalsts militāristiem. Proti, uz iekšēju sacelšanos, pretošanos pavēlēm, kaut ko līdzīgu apvērsumam. Viņš runā ļoti mierīgi. Tie bija viņa vecāki, kas audzināja arī mani. Es nepajautāju, vai viņš atceras klimpas un kartupeļus, redzot ekrānā bērnu rindu pie ēdienu telts pie robežas.

Vakarā ar kādu kolēģi izceļas sarakste (kas par vārdiem!) par tēmu, ar ko citstarp pat šonedēļ esot nodarbināti daudzi rakstnieki un viņiem pietuvinātie, un visādi citi mākslinieki: ar metoo/ EsArī. Nenoliedzot, cik svarīgi izsērot traumas atstātās sāpes, un pilnīgi piekrītot vajadzībai novērst seksuālus un emocionālus noziegumus nākotnē, es tomēr nevaru nedomāt, ka šis temats – un jo īpaši patlaban – ir bīstams un nereti kļūst arī cinisks. Proti, liekot, piemēram, kultūras medija lasītājiem cīnīties par taisnību kāda privāto attiecību teritorijās, šīs teritorijas netiek ne pārvaldītas, ne sakārtotas – rodas tikai jauni iemesli naidam, ar kuru arī vajadzēs tikt galā. Rodas iemesli jauniem vispārinājumiem un vainīgā meklēšanai vai pat “uzrādīšanai”, tādējādi šķietami vainīgo mūsu mazajā sabiedrībā izteiksmīgi “neitralizējot”. Tieši tāpēc, ka spēju pēkšņi naidu ieraudzīt sevī, es to gribot negribot pamanu citos tā nesējos. Šīs labi domātās metoo naratīva manifestācijas diemžēl pārāk bieži – un te es nevainotu vārdus, teikumus, bet gan nesavaldītās emocijas, ko rakstītāji tajos ieliek, – atgādina linča tiesu.

Par tekstuālo izpildījumu šāda rakstura tekstos pat ar kolēģi nerunājam, jo skaidrs, ka dzejnieki, kam ir svarīgi, lai kāds “pārvērš sāpes par skaisto” (kā krājumā “Svešā skaistumā” min Ādams Zagajevskis), proti, dod savām vai citu mokām kādu estētisku dimensiju, ja reiz ķeras pie rakstīšanas, ir miruši. Uldis Bērziņš arī ir miris, nez kāpēc prātā noskan šāds teikums. Abi aizgāja pirms gada ar dažu dienu starpību. Kā skanētu viņu šobrīd tapušie dzejoļi? Uzsaukumi? Runas? Par ko tās būtu? Precīzāk nojaušu, par ko tās nebūtu.

Kurš ir ieinteresēts, lai mūsu loks (darba biedri, mugura pie muguras grāmatu plauktā, lasījumi kopā, Dzejas dienas Raiņa pakājē un tādā garā, Prozas lasījumi) sašķeļas no atmiņas izceltu, reizēm pat ļoti senu neveiksmīgu, traumatisku attiecību izmisīgu “atmaskojumu” dēļ? Kam ir izdevīgi iedod papildu teritoriju naidam un paņemt arī savu daļu lasītāju uzmanības? Šis ir mantojums no laikmeta, kurā dzīvot savā iztēles mežā un mēģināt to kaut kā salāgot ar realitāti ir pilnīgi saprotama nodarbe, un tas, cik iznesam uz āru, vajadzīgs mūsu pieaugšanas, identitātes aptveršanas un citiem ekskluzīviem procesiem. Bet šis laiks strauji ir beidzies. Pašlaik svarīgākais tiek zīmēts ar bieziem otas triepieniem, nevis sīkiem sitieniem zem jostasvietas.

Varbūt ar studentiem palasīt Cēlanu? Vai ir par agru Nāves fūgai?
Vai drīz būs par vēlu arī Cēlanam?
Vai būs dzeja pēc Ukrainas (aiztaupi taču šo jautājumu, kamēr tavi draugi cīnās, uzņem bēgļus vai bēg). Neliec vismaz jautājuma zīmi. Zīmes kļūst jo dienas, jo svarīgākas.

Bērni jūt simbolus neskaidrotus, ar ādu, ar kaulu smadzenēm. Un visu, ko nepasakām. Bērni, karodziņi. Kaut kur esmu to redzējusi, dažādās krāsās. Reizēm tas var izskatīties aizkustinoši, bet tomēr: bērni un karodziņi vienuviet – tajā ir kaut kas biedējošs. Skolotājus un vecākus māca, kā runāt ar bērniem par karu. Kā neizrunāt vārdus “pašlaik tu esi drošībā” ar drebošu, pārlieku zemu balsi?

“Kā kaut kas tāds ir iespējams tagad, divdesmit pirmajā gadsimtā,” dzirdu intervijās, sarunās atkārtojam visdažādākajās balsīs. Un “mūsdienu ieroči taču ļauj precīzi tēmēt uz militārajiem objektiem”. Un tā tālāk. “Kas labs ir noticis šajā divdesmit pirmajā gadsimtā, ka visi to tā piemin?” brīnīdamies vaicā bērna balss man aiz muguras.

Ksenija tikmēr dabūjusi vietu, kur palikt Polijā. Izkārtojis esot kāds baltkrievu kolēģis, kopīgs paziņa, dzejnieks.

 

Autore ir dzejniece un tulkotāja

[1] Jāks Jeerīts. Karš ir cilvēces izgāšanās. Punctummagazine.lv, 01.03.2022

[2] Klāvs Elsbergs. “BACK IN THE USSR” (1987). Velci, tēti. – R., Liesma, 1989., 157.lpp.