Tā nav sieviešu darīšana?

Sievietes, kas izveidojušas veiksmīgu karjeru tradicionāli par vīrišķīgām uzskatītās nozarēs, stāsta par stereotipu pārvarēšanu un katra dzimuma stiprajām pusēm

Mūsdienu pasaulē gandrīz vairs nav biznesa nozaru, kurās līdzās vīriešiem nestrādātu sievietes. Latvijā sievietes ne tikai veido spožu karjeru politikā, bet arī vada lielas korporācijas un dibina savus uzņēmumus. Daudzas no šā raksta varonēm Ir Nauda atzina, ka biznesā neredz principiālu atšķirību starp sievietēm un vīriešiem. 

Tomēr tā tas nav bijis vienmēr, vēl pirms 20—30 gadiem postpadomju sabiedrībā valdīja noteikti stereotipi par sievietes lomu un karjeras iespējām: viņai galvenais ir māja un ģimene. Šobrīd sievietēm lieliski izdodas apvienot ģimenes dzīvi un karjeru, turklāt — pāri visam — būt arī laimīgām. 

Ir Nauda noskaidro, kādas ir mūsdienu Latvijas sievietes vadītājas.

Trešdaļa no visiem

Pēc Lursoft datiem, 59 382 Latvijas uzņēmumos jeb aptuveni trešdaļā no tiem, kas iekļauti Uzņēmumu reģistrā, vismaz viena no dibinātājiem ir sieviete. Un nedaudz mazāk — 58 932 Latvijas uzņēmumos — vismaz viena sieviete ir arī valdē. Kopumā vadības līmenī strādā diezgan līdzvērtīgs sieviešu un vīriešu skaits: 2020. gadā vadītāji bija 11% no visiem nodarbinātajiem vīriešiem un 9,5% no visām nodarbinātajām sievietēm, ziņo Centrālā statistikas pārvalde. Savukārt par vecākajiem speciālistiem strādāja ceturtā daļa sieviešu un tikai 13,3% vīriešu.

Tomēr atšķirība starp dzimumiem joprojām pastāv — vīriešu uzņēmumu vadībā ir vairāk. Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) janvāra statistika liecina, ka Latvijā ir viena no OECD valstīs lielākajām sieviešu un vīriešu algu starpībām — vairāk nekā 20 procenti. Tas nozīmē, ka vidēji Latvijā sievietes pelna aptuveni 80 centus stundā pret katru eiro, ko nopelna vīrietis.

Tomēr nav vērts uzreiz saķert galvu izmisumā par to, kādā nevienlīdzībā dzīvojam. Daļēji šāda atšķirība skaidrojama ar to, ka sievietes Latvijā biežāk strādā nozarēs ar tradicionāli zemāku darba algu vai nodarbinātas nepilnu darba dienu. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2020. gadā pēc nodarbošanās veida vislielākā vidējā alga ir datorprogrammēšanas, konsultāciju un ar tām saistīto pakalpojumu sniedzējiem, ūdens un gaisa transporta vadītājiem, kā arī finanšu un apdrošināšanas jomā strādājošajiem. Bet viszemākā — ēdināšanas pakalpojumu un apģērbu ražošanas jomā, kā arī elektroenerģijas, gāzes un siltumapgādes speciālistiem. Taču 2020. gadā pakalpojumu un tirdzniecības jomā strādāja 21% sieviešu un tikai 7% vīriešu. Savukārt, pēc Eurostat aplēsēm, no visiem algotajiem IKT speciālistiem Latvijā tikai 22,9% bija sievietes. Tāpēc, ja salīdzinātu, piemēram, šuvējas un programmētāja algu par pilnu slodzi, atšķirība būtu vēl lielāka.

To apliecina arī Lursoft statistika. Populārākās nozares, kurās visvairāk uzņēmumu reģistrējušas sievietes, ir mazumtirdzniecība (9484 uzņēmumi), lauksaimniecība (6634), operācijas ar nekustamajiem īpašumiem (3363), juridiskie un grāmatvedības pakalpojumi (3321). Interesanti, ka lauksaimniecība un tirdzniecība ir arī jomas, kurās savus uzņēmumus visbiežāk dibina vīrieši. Toties, piemēram, grāmatvedības pakalpojumi nav pat starp 10 populārākajām vīriešu izvēlētajām nozarēm. Tur ir celtniecība, tirdzniecība ar automobiļiem un to remonts.

Tāpēc interesanti uzzināt, kā jūtas sievietes šajās «vīriešu nozarēs». Tādu nav maz. Piemēram, starp septiņiem lielākajiem sieviešu vadītajiem uzņēmumiem Latvijā (Lursoft dati par 2019. gadu) ir tādi uzņēmumi kā SIA Neste Latvija, AS Latvijas Gāze, SIA Sanitex, SE Moller Baltic Import un citi. Visu šo uzņēmumu apgrozījums pārsniedz 250 miljonus eiro gadā.

Uzrunājām sešas Latvijas sievietes, kuras ar savu piemēru iznīcina mītu par to, ka biznesā var būt «sievietēm nepiemērotas nodarbes». Viņas izveidojušas veiksmīgu karjeru labi atalgotās uzņēmējdarbības nozarēs un ar savu piemēru iedvesmo arī citas sievietes pieņemt profesionālus izaicinājumus. Laiki ir mainījušies, un šodien vairs nenākas saskarties ar dzimumu diskrimināciju. Neviens sievietēm biznesā nenorāda, ka viņas nokļuvušas «vīriešu teritorijā». Jo katra cilvēka spējas un prasmes ir daudz svarīgākas par piederību konkrētam dzimumam.

Emocijas noder biznesā

Ilze Grase-Ķibilde, SE Moller Baltic Import

Ilze Grase-Ķibilde automobiļu biznesā darbojas jau vairāk nekā 20 gadus. Šobrīd viņa strādā Norvēģijas uzņēmumā Moller Baltic Import, ir VW un Audi importētāja Baltijā direktore. Lai gan autoindustrijā nostrādājusi visu savu darba mūžu, Ilze atzīst, ka šajā jomā savulaik nokļuvusi pavisam nejauši. «Jau studējot Starptautiskajā Konkordijas universitātē Tallinā, izturēju konkursu, un mani pieņēma darbā autoindustrijas uzņēmumā Igaunijā. Ar to viss sākās, pēc tam man sāka piedāvāt citus darbus šajā nozarē, jo Baltijā šajā sfērā visi cits citu pazīst. Uz katru nākamo pozīciju es joprojām piedalījos kandidātu atlases konkursā, tomēr to darīt mani ļoti mērķtiecīgi pierunāja. Ir pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi, kopš esmu autoindustrijā, un man joprojām te patīk.»

Tolaik, kad viņa sāka strādāt šajā nozarē, tā pilnīgi noteikti nebija sievišķīga industrija. «Tomēr pēdējo septiņu gadu laikā viss ir ļoti mainījies, šobrīd sievietes no kopējā darbinieku skaita nozarē ir aptuveni 45%. Bet pirms 20 gadiem, kad es tikko sāku, sieviešu šajā jomā praktiski nebija. Piemēram, pārdevēju komandā starp septiņiem astoņiem vīriešiem bija viena sieviete. Un, protams, kad sieviete sāk strādāt tā dēvētajā vīriešu biznesā, vienmēr klāt būs stereotipi, izaicinājumu viņai būs ļoti daudz. Nav ko slēpt, mūs, sievietes, vērtē citādi nekā vīriešus. Tas var radīt papildu spriedzi. Tomēr šajos gados mēs esam iemācījušies cienīt cits citu bez maldīgiem priekšstatiem par to, ko kurš var vai nevar darīt.

Latvijā, aplūkojot statistiku par sievietēm uzņēmumu padomēs un valdēs, arī politikā, mēs joprojām esam mazākumā. Tomēr attiecība starp sievietēm un vīriešiem tieši biznesā un uzņēmumu vadībā ir izlīdzinājusies. Vai mums tiešām ir jāpanāk vienāda proporcija, 50 pret 50? Vai kā ir, tā ir labi? Godīgi sakot, es neredzu īpašu problēmu tajā, ka ir nozares, kurās sieviešu tradicionāli ir daudz vairāk,» saka Ilze. Ir arī profesijas, kurās, tieši otrādi, vairāk ir vīriešu. 

Daudz svarīgāks par statistikas skaitļiem ir jautājums, kā mēs uzņēmuma iekšienē varam saprast un pieņemt cits citu, respektējot dažādu dzimumu pozīcijas, viņa uzskata.

«Dalījums sieviešu un vīriešu profesijās jau ir izzudis. Bet vienmēr paliks izņēmumi.» Piemēram, ja darba veikšanai ir vajadzīgs fizisks spēks, vai sievietēm ir vērts kaut ko pierādīt, mēģināt nokļūt konkrētajā amatā? Lai to dara vīrieši! Bet, ja jautājums ir par intelektuālajām spējām, tad nedrīkst būt nekādas dalīšanas, pārliecināta Ilze. Viņa uzskata, ka kopumā sieviešu un vīriešu vadības stils neko daudz neatšķiras, tomēr ir nianses.

«Protams, mēs esam emocionālākas! Ko tur slēpt! Tomēr rodas jautājums — vai emocijas vadītājam traucē vai, tieši otrādi, palīdz. Es to redzu tā: mēs vadām cilvēkus, un, iespējams, fakts, ka to darām ar empātiju, spējam labāk izprast citu cilvēku, nav nekas slikts. Bet, ja ir jāpieņem kāds svarīgs lēmums, tas ir jādara ātri un izlēmīgi. Tāpēc, kad sievietes tiek apsūdzētas par pārmērīgu emocionalitāti, tas ir pilnīgs stereotips. Mēs taču redzam, ka Latvijā ir daudz lielo uzņēmumu, kurus vada sievietes, un viņas to dara fantastiski.» 

Vēl viens stereotips, ko Ilze vēlas atspēkot, — ja vadītājai ir ģimene, tā no viņas darba cieš. «Man ir divi mazi bērni, un viņi netiek apdalīti. Tāpat manai kolēģei, kura vada mazumtirdzniecību, ir divi bērni. Tieši pretēji, fakts, ka mēs spējam gan labi darīt savu darbu, gan būt labas mammas un sievas, padara mūs īpaši stipras. Jo, būdamas mammas, mēs trenējam pacietību un empātiju, kas savukārt palīdz mums strādāt.» Tieši tāds pats stereotips ir uzskats, ka profesionālas ambīcijas vīriešiem ir liels pluss, tikmēr sievietēs lielākoties tiek vērtētas negatīvi. «Jautājums — kāpēc? Tie ir tie paši mīti, par kuriem mēs runājam.»

Uz jautājumu par nākotnes sapņiem Ilze atbild: «Es gribu arī pēc gadiem darīt to, kas man patiešām patīk. Bet nezinu, kas tieši tas būs. Runājot par tuvākajiem pieciem gadiem, visticamāk, tas būs tuvu tam, ko es daru tagad. Bet arī pēc 10 un 15 gadiem es tik un tā gribu darīt to, kas man sagādā prieku un ir jēgpilns.»

Intelektuāli visi ir vienādi

Anastasija Oļeiņika, Twino valdes locekle

Finanšu tehnoloģiju uzņēmumā Twino Anastasija Oļeiņika atbild par finanšu vadību, ieskaitot plānošanu, risku pārvaldību, lietvedību un pārskatu sagatavošanu. Viņai ir plaša pieredze finanšu nozarē un vadībā, ieskaitot darbu pie vairāku lielu uzņēmumu iegādes, kapitāla piesaistes, kā arī aktīvu reorganizācijas un pārdošanas. 2017. gadā Anastasija pievienojās Twino grupai, kur sākotnēji bija atbildīga par grupas finanšu pārvaldību, kā arī gadu pildīja biznesa operāciju vadītājas pienākumus. 2019. gadā Anastasija kļuva par Twino grupas izpilddirektori. 

Anastasija stāsta, ka viņas karjeras ceļš sācies, vēl studējot trešajā kursā, kad viņa sāka strādāt investīciju uzņēmumā. Tieši tur kādā projektā, piesaistot tam papildu finansējumu no malas, viņa iepazinās ar Twino, bet pati nokļuva šajā uzņēmumā pēc dažiem gadiem. Vēl pēc gada viņa jau vadīja finanšu departamentu, bet pēc pusotra gada sāka vadīt visu grupu. Anastasija ir pārliecināta, ka pasaule ir tik ļoti mainījusies, ka vīriešus un sievietes pēc «gudrības» un loģiskajām un analītiskajām spējām dalīt vairs nav adekvāti.

«Jā, dažreiz es dzirdu viedokli par to, ka ar analītiku vīrieši tiek galā labāk nekā sievietes. Bet es uzskatu, ka runa nav par prāta spējām, bet gan par to, kas mums mācīts jau kopš bērnības. Ja no meitenes negaida, ka viņai jābūt loģiskai un jāattīsta analītiskā domāšana, bet drīzāk jākļūst par radošu personību, viņa, visticamāk, arī nonāks šajā sfērā. Savukārt, ja šādus ierobežojumus bērnam neuzliek, tad meitene var kļūt par jebko. Jo būtībā nav atšķirības starp vīriešu un sieviešu prāta spējām un loģisko domāšanu, pat ja ir, tās ir nenozīmīgas.»

Anastasiju bērnībā vecāki audzinājuši tieši tā, centušies radīt viņā patstāvību. Pieaugot tas palīdzēja kļūt par vadītāju, kas prot pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību. «Vecāki nekavēja manu patstāvību un nekad nav traucējuši pašai pieņemt lēmumus. Tieši pretēji, rosināja izvēlēties pašai. Man, piemēram, nepalīdzēja risināt attiecības ar citiem bērniem. Teica: «Ja esi sastrīdējusies, tad ej un atrisini konfliktu.» Tas man ir palīdzējis arī biznesā, jo viena no galvenajām vadītāja īpašībām — neatkarīgi no tā, vīrieša vai sievietes — ir spēja pieņemt sarežģītus lēmumus un uzņemties atbildību par tiem.»

Turklāt Anastasija uzskata, ka sievietēm vadītājām var būt arī «sievišķīgas» īpašības, taču tas nebūt netraucē viņām labi darīt savu darbu. «Uzskata, ka vīrietim kā vadītājam jābūt stingram, un tas viņam ir atļauts. Esmu pārliecināta, ka sievietēm nav vajadzīga stingrība, un ar to mēs droši vien atšķiramies. Nav slikti, ja sieviete, vadot komandu, orientējas uz «sievišķīgām» īpašībām, piemēram, komunikācijas spēju, empātiju pret cilvēkiem. Es domāju, ka arvien vairāk un vairāk pasaule pieņem un saprot, ka sievietes tieši šo īpašību dēļ var kļūt par ļoti labām vadītājām. Arī es pati uz to koncentrējos.»

Twino kolektīvā dzimumu samērs ir diezgan vienlīdzīgs, kaut arī finanšu tehnoloģiju joma tiek uzskatīta par vairāk vīriešu sfēru. Gan vadības līmenī, gan starp darbiniekiem vīriešu un sieviešu attiecība ir apmēram vienāda. «Vienīgais izņēmums ir IT komanda, bet arī tur ir dažas meitenes. Ja mēs izsludinām vakanci, nekādā gadījumā nepievēršam uzmanību kandidāta dzimumam — darbu iegūs tas kandidāts, kurš ir labāks vai vairāk piemērots šim amatam. 

Kopumā man šķiet, ka pasaule ir gatava pieņemt, ka nav jābūt atsevišķām sieviešu un vīriešu profesijām. Jā, ir sfēras, kurās nepieciešams fizisks spēks, un sievietei diez vai ir piemērota mežstrādnieka profesija. Bet, ja mēs runājam par intelektuālo vidi, tad visi ir vienādi. Man patīk, ka Latvijā to pieņem. Domāju, ka mums vairs nav vai ir pavisam maz tādu organizāciju, kurās vadošiem amatiem atklāti vai slēpti priekšroku dod vīriešiem. Tomēr atalgojuma ziņā Latvijā joprojām ir diezgan liela atšķirība starp sievietēm un vīriešiem pat par to pašu darbu. Man tas liekas netaisnīgi. Domāju, ka daudzējādā ziņā tas notiek tāpēc, ka sievietes ir diezgan pieticīgas, neprot lūgt algas pielikumu vai piekrīt mazākai algai.»

Pasaulē kopumā dzimumu līdztiesība ir arvien stabilāka tendence, ko diktē valdošais ekonomiskais un demogrāfiskais modelis. Pagājušajā gadsimtā ģimenē varēja strādāt tikai vīrietis un ar viņa algu pietika, taču šobrīd ģimene jūtas ērtāk, ja strādā abi laulātie. Anastasija atzīst, ka ģimenei netraucē viņas darbs un vadošais amats.

«Mans vīrs ir ļoti vieds cilvēks, viņš saprot un novērtē manu darbu, manu karjeru. Viņš saprot, ka viņam blakus ir patstāvīga sieviete. Un, ja arī rodas kādas neērtība, ir gatavs tās pieņemt. Tas ir modelis, kas mūs abus apmierina, un tas ir pats galvenais.»

Vaicāta par aizspriedumiem darba vidē, Anastasija atklāj, ka ar tādiem nav nācies daudz sastapties. «Varbūt kāds no kolēģiem vīriešiem ir bijis neapmierināts ar to, ka viņu vada sieviete, bet es vismaz to neievēroju. Jo es uzskatu, ka tas būtu absolūti nepieņemami. Bet reiz bija gadījums, kad, tiekoties ar partneriem Krievijā, vārds tika dots manam kolēģim, nevis man, kaut gan es biju augstākā pozīcijā. Tomēr tādām lietām cenšos nepievērst uzmanību, jo mans mērķis un manas ambīcijas sniedzas tālāk par šādiem pārpratumiem. Es ļoti vēlos nākotnē piedalīties procesos, kas rada pievienoto vērtību gan videi, gan sabiedrībai kopumā. Tāpēc ir vērts censties.»

Svarīgs ģimenes atbalsts

Solvita Kostjukova, matemātiķe, jaunuzņēmuma Alina īpašniece

Solvita Kostjukova ir zinātniskā jaunuzņēmuma Alina lielākā īpašniece. Uzņēmuma galvenais darbības virziens ir bioloģiska, uz organomāliem (mālu un organiskās ķīmijas produktu savienojums) balstīta arhitektūras krāsu piedeva, kas spēj aizstāt tradicionāli lietotos biocīdus, proti, vielas, kuras pievieno krāsām, lai cīnītos pret pelējumu, sēnīšu un citu mikroorganismu ietekmi.

«Reiz aizbraucu uz ieguldījumu fondu Dānijā, mani sagaidīja, sasveicinājās, un iestājās neveikls klusums. Redzu, ka cilvēki skatās uz durvīm un gaida, bet pēc tam jautā — vai direktors būs? Mani acīmredzot uzskatīja par direktora sekretāri, nevienam nebija ienācis prātā, ka es pārstāvu kompāniju ar sarežģītu ķīmisku izgudrojumu,» Solvita stāsta, ka karjeras laikā nācies saskarties ar dažādām situācijām.

Viņa ir iemīlējusi matemātiku, vēl mācoties skolā, un izvēlējusies saistīt dzīvi ar matemātisko modelēšanu. Solvitai šķitis, ka tā izdosies apvienot matemātiku ar biznesu un radīt ko tiešām paliekošu un sabiedrībai noderīgu. Bet par pirmo viņas pieredzi biznesā kļuva sociālais uzņēmums Lude, kas ražoja paklājus, nodarbinot seniorus. «Tad es sapratu, ka bizness ir mans,» atzīst Solvita. Tomēr bija kārdinājums izmēģināt spēkus un radīt kaut ko noderīgu kādā lielākā industrijā.

Viņa stāsta, ka ideja par unikālo produktu — organisko mālu — pieder viņas tēvam Jurim, kurš ir cieši saistīts ar zinātni. Tas ir mālu un organiski aktīvo vielu maisījums, ko ražo no biomasas. Sākumā šāds produkts bija paredzēts restaurācijas darbiem, bet par uzņēmuma galveno darbības virzienu kļuva tas, kas sākotnēji bija iecerēts kā papildu. Organiskais māls tiek izmantots, lai izgatavotu piedevas arhitektūras krāsām, tā palielinot to izturību pret skrāpējumiem, nodrošinot aizsardzību pret ultravioletajiem stariem un radot nelabvēlīgu vidi mikroorganismiem. Uzņēmums izveidots 2015. gadā, un tam izdevies piesaistīt finansējumu divu miljonu eiro apmērā, tajā skaitā arī no biznesa eņģeļiem jeb privātiem investoriem.

«Mēs ar tēvu esam ideāls tandēms. Viņš ir zinātnieks, izstrādātājs, bet es ar matemātisko modelēšanu un biznesa menedžmenta zināšanām to visu komercializēju,» saka Solvita. Protams, zinātne un jo vairāk celtniecības joma daudzu cilvēku izpratnē ir vīriešu nozare. Tomēr svarīgāk par to, kurš radījis ideju, viņasprāt, ir tas, kāpēc tā radīta un ko spēj sniegt sabiedrībai. Viņas meitai iepriekš bijusi alerģiska reakcija no remontdarbos izmantotajām krāsām. No Alina veidotajām tāda neradās. «Kad saproti, ka tev ir lieliska ideja, kas kādam var mainīt pasauli, esi gatavs iesaistīties šajā maratonā. Lai gan saproti, ka būs daudz nezināmo, būs grūti laiki, kad nav naudas, kad jārisina problēmas. Šajā ziņā ģimenes uzņēmums ir ideāls variants, jo mēs turamies kopā jebkurā situācijā.»

Solvita ir pārliecināta, ka uzstājība un mērķtiecība ir īpašības, kas visvairāk noder, strādājot sievietēm neraksturīgās profesijās. Viņa uzaugusi kopā ar brāli, un visu bērnību abi konkurējuši par «panākumiem». Solvita mēģinājusi pierādīt, ka arī viņa var visu to pašu, ko brālis. «Es esmu pieradusi pie šādas konkurences, un tas mani ir pamatīgi norūdījis. Bet man ir ļoti svarīgs ģimenes atbalsts, ja tā nav, ja nav pienākumu sadales, tad ir ļoti grūti pagūt visu.»

Uzņēmēja ir arī piecu bērnu mamma un atzīst, ka apvienot biznesu un bērnu audzināšanu nav vienkāršs uzdevums. Tomēr vistuvāko cilvēku atbalsts viņai ļoti palīdz. «Kad man jau bija trīs bērni, parādījās iespēja mācīties Brazīlijā. Es, protams, sāku šaubīties, vai ir vērts. Kas būs ar bērniem? Bet mamma mani atbalstīja, un es devos mācīties,» viņa stāsta.

Lai gan pasaule joprojām ir pilna ar stereotipiem un mītiem par sieviešu un vīriešu profesijām, Solvita uzskata, ka laiki mainās.

«Reiz piedalījos jaunuzņēmumu vadītāju sanāksmē, kurā visi vadītāji bija vīrieši uzvalkos, es — vienīgā sieviete. Varbūt kāds no viņiem arī mani noturēja par sekretāri, bet patiesībā situācija ar katru gadu mainās. Jā, man joprojām ir jāpierāda, ka, kaut arī esmu sieviete un man ir bērni, es esmu pietiekami gudra, lai vadītu uzņēmumu. Bet es redzu, ka attieksme pret sievietēm mainās.» Tomēr svarīgi situāciju nenovest līdz absurdam, lai darbā nepieņemtu sievieti tikai tāpēc, ka jāievēro vienlīdzības kvotas.  

Solvita pētījusi samēru starp sievietēm un vīriešiem dažādās profesijās. «Es gribēju redzēt, kurās profesijās ir pārāk liela atšķirība starp sievietēm un vīriešiem. Sanāca tā, ka bērnudārzu audzinātājas lielākoties bija sievietes, kas saprotams. Tāpat ir skaidrs, ka nav daudz sieviešu, kas ir gatavas strādāt uz kuģiem, gadu būt prom no ģimenes. Bet, runājot par uzņēmējdarbību, nav svarīgi, vīrietis vai sieviete, vienam ir ļoti grūti strādāt. Ja tu strādā komandā, kurā ir abu dzimumu pārstāvji, šādas komandas, kā likums, ir ilgtspējīgākas.»

Pieņemt izaicinājumu

Elīna Liepiņa, Skonto Plan Ltd projektu vadītāja

Būvlaukums nav īstā vieta sievietei? Dzīve pierāda, ka tas ir novecojis stereotips, kas nebūt neatbilst patiesībai. Arī sievietes strādā ar nekustamo īpašumu attīstīšanas projektiem, vada celtnieku darbu un spēj pārvaldīt sarežģītus būvniecības objektus.

Trīs gadu laikā, kopš Elīna Liepiņa strādā Skonto Plan, viņa veiksmīgi realizējusi nozīmīgus projektus Zviedrijā un Lielbritānijā. Īpaši augstu sadarbības partneri ir novērtējuši Elīnas precīzo un ar atbildību veikto darbu Woking Victoria Square projektā, kur tapa 37 un 34 stāvu dzīvojamās ēkas ar lieliem konstrukciju izmēriem. Tām tika projektēta pilnīgi jauna, unikāla un pirmoreiz uzņēmuma vēsturē realizēta stikloto elementu fasāde, kā arī projektēti un saražoti pirmie Skonto Plan stikloti alumīnija profilu balkoni. 

Viņas atbildība ir bijusi arī ESS Campus projekta vadīšana Zviedrijā, kur tapa Eiropā jaunākais zinātniskais centrs, un šogad sāktais darbs pie Springfield slimnīcas un Bērnu un jauniešu garīgās veselības aprūpes iestādes būvniecības Londonā. Pagājušā gada vasarā Elīna saņēmusi arī balvu Gada sieviete būvniecībā 2020. «Biju ļoti pārsteigta, kad uzzināju, ka kompānija mani izvirzījusi šim konkursam. Bet pārsteigums bija patīkams, un es priecājos, ka žūrija mani tik augstu novērtēja.»

Elīna nepiekrīt, ka celtniecība ir tikai vīriešu sfēra. Strādājot Londonā, viņa redz, cik daudz sieviešu strādā šajā jomā. Tomēr Latvijā situācija ir nedaudz citāda — šeit būvniecībā sieviešu pagaidām tiešām ir daudz mazāk nekā vīriešu.

«Mans galvenais uzdevums ir saprast klienta vajadzības un pēc tam tās īstenot dzīvē. Un šajā ziņā es neredzu nekādu atšķirību starp vīriešiem un sievietēm. Vai nu tu to proti, vai ne. Jā, jābūt stingram raksturam, bez tā neiztikt.»

Elīna atzīst, ka attiecībā pret sevi nav jutusi nekādus kolēģu vai līdzcilvēku aizspriedumus, lai gan strādā lielākoties vīriešu kolektīvā. Iespējams, šādas situācijas vēl varētu rasties Latvijā, bet britu tirgū to nav. «Es gribu novēlēt sievietēm, kuras baidās sākt nopietnu darbu sarežģītās nozarēs, — vienkārši pieņemt izaicinājumu un sākt strādāt,» viņa saka.

Runājot par nākotni, Elīna atzīstas, ka nezina, kā tālāk attīstīsies viņas karjera, bet sev viņa novēlētu nedaudz vairāk brīvā laika. Tā viņai ļoti pietrūkst.

Izaudzināt labus cilvēkus

Marija Gaidukova, Tet Tehnoloģiju dienesta Digitālās transformācijas biroja direktore

Marija karjeru sāka 17 gadu vecumā, esot praksē akciju sabiedrība Aldaris — IT atbalsta dienestā palīdzot lietotājiem gan ar ikdienas jautājumiem, gan ieviešot uzlabojumus tehnoloģiju lietojamībā. Tieši tur pirmoreiz saprata, kā tehnoloģijas var palīdzēt lietotājiem atvieglot un uzlabot darbu. Vēlāk pieņēma izaicinājumu citā sfērā, ieviešot Uzņēmumu pārvaldības sistēmu (ERP). Guvusi daudzpusīgu pieredzi projektu vadībā, strādājot ar dažādiem klientiem. Vēlāk sekoja Rimi aicinājums veidot IT projektu vadības nodaļu. Laikā gaitā Marija apzinājusies, ka viņai patīk strādāt uzņēmumu iekšienē, kur ikdienā ir redzami sevis paveiktā rezultāti.  

Tet Marija nonāca pirms trim gadiem, pieņemot izaicinājumu vadīt vienu no vērienīgās digitālās transformācijas  programmām, bet 2021. gada vasarā pārņēma visu transformācijas programmu. Tajā apmēram 200 cilvēku no dažādām struktūrvienībām vienlaikus strādā, pārskatot un uzlabojot biznesa procesus, optimizējot produktu un pakalpojumu portfeli. 

Informācijas tehnoloģiju jomā gan viņa nokļuvusi nejauši. Gribējusi ātrāk iegūt profesiju, tāpēc iestājusies valsts tehnikumā, kur apguvusi programmēšanu.  «Es izmēģināju sevi dažādās jomās — gan programmēšanā, gan lietotāju atbalstā, gan IT sistēmu organizācijā.» Palikusi pie organizācijas. Tā ir diezgan sarežģīta sfēra, jo jātiek galā ar pašiem procesiem, jāpiemīt vadības iemaņām. «Citiem vārdiem sakot, man jāsaprot, kā tiek organizēts bizness un kā to var uzlabot ar IT palīdzību,» saka Marija. Viņa uzskata, ka mūsdienās sievietēm IT sfērā ir tādas pašas iespējas kā vīriešiem.

«Nekad neesmu saskārusies ar cilvēku neizpratni par to, ka es strādāju «vīriešu sfērā». Tie, ar kuriem man bijis jāstrādā, vienmēr novērtējuši personiskās īpašības, prasmi strukturēt informācijas plūsmu, spēju organizēt cilvēkus,» viņa saka. Iespējams, laikā, kad viņa tikko ienāca nozarē, dalījums bijis striktāks, tehnikumā grupā no 24 cilvēkiem tikai divas bijušas meitenes. «Bet es to saistīju ar to, ka meitenēm nepatīk matemātika. Tagad tādas atšķirības vairs nav. Jebkura cilvēka panākumi slēpjas tikai viņa personīgajās spējās un to bilancē. Vīrieši droši vien ir mērķtiecīgāki, bet sievietes ir cilvēciskākas. Bet tas neietekmē viņu personiskās spējas un prasmes.»

Marija uzskata, ka mūsdienīgai sievietei karjera netraucē veidot arī veiksmīgu personīgo dzīvi un ģimeni, audzināt bērnus. «Man ir vīrs un bērni, bet tas mani neaizkavēja vēl iepriekšējā darbā atgriezties pēc dekrēta un pieņemt vadošu pozīciju. Darbavietā mani gaidīja, un man bija ļoti patīkami, ka mani novērtē. Man ir savs viedoklis, es protu to argumentēt, strukturēt, un ar to pietiek, lai tevī ieklausītos.»

Marija atzīst, ka viņas mērķis ir savs bizness. Protams, ir bail, bet viņa jūt arī lielu iekšēju vajadzību pēc tā. «Bet, runājot globāli, galvenais mērķis dzīvē ir izaudzināt labus bērnus. Un nesakiet, ka tā ir sieviešu vēlēšanās, mans vīrs sapņo par to pašu!»

Jāmācās sevi novērtēt

Iveta Lāce, Verde, A klases biroju kompleksa Rīgā, Skanstes kvartāla sākumā, komercdirektore 

Arī Iveta Lāce pārstāv nozari, kuru nekādi nevar nosaukt par sievišķīgu. Viņa vada lielus nekustamo īpašumu attīstīšanas projektus. Turklāt uzskata, ka jau pēdējos 15—20 gadus dalījums «sieviešu» un «vīriešu» nozarēs vairs nav aktuāls. Tagad jebkurš var gūt panākumus šajā nozarē, ja vien spēj biznesa īpašniekam un investoriem nodrošināt plānoto rezultātu.

Viņas karjera sākās pirms vairāk nekā 20 gadiem. «Tad gan ikdienas procesos nācās saskarties ar priekšstatiem par to, vai es kā jauna sieviete vispār varu pilnvērtīgi virzīt un pieņemt lēmumus. Reiz skandināvu partneris pajautāja, vai tiešām tā esmu es, kas vada uzņēmumu, — vai esmu sākusi savu karjeru bērnudārzā. Viņaprāt, vadītājam bija jābūt konkrētā vecumā un ne jaunai sievietei. Tālāk gan par aizvien lielāku mērauklu kļuva profesionālie sasniegumi un biznesa rezultāti, nevis dzimums, matu krāsa un vecums.

Ja esi biznesā un prezentē kādu produktu vai pakalpojumu, tad pirmām kārtām tu prezentē, pārdod sevi. To es iemācījos savas karjeras pašā sākumā, kad strādāju žurnālistikā — vispirms Latvijas Televīzijā, tad laikrakstā Vakara Ziņas un Dienas Bizness. Tur uztrenēju savas prezentācijas, viedokļa aizstāvēšanas prasmes, mērķtiecību, uzstājību un spēju pieņemt lēmumus netipiskās situācijās, jo žurnālista darbs ir ļoti dinamisks. Pat ja kādreiz intervējamais «izmeta pa durvīm», iemācījos iekāpt pa logu. Tā bija lieliska skola, kas noder arī biznesā, lai sasniegtu labus rezultātus.

Pēc četriem gadiem žurnālistikā tomēr sapratu, ka savā karjerā vēlos totālas pārmaiņas — izlēmu, ka gribu mācīties un strādāt biznesā. Sešus gadus pavadīju Hanzas Maiznīcā — tolaik vienā no somu investoru uzņēmumiem, līderiem tirgū. No mārketinga asistentes izaugu līdz mārketinga direktorei. Tad saņēmu piedāvājumu piedalīties tirdzniecības centra Spice vadītāja konkursā, kur arī sākās mana pieredze nekustamo īpašumu nozarē, attīstot un pārvaldot komercīpašumus. Tur pavadīju 17 gadus un kā vadītāja vislielāko pieredzi guvu tieši ekonomiskās krīzes gados — tā bija milzīga skola, kas palīdzēja izaugt profesionāli. Paralēli darbam Spicē guvu pieredzi arī Baltijas līmenī — biju gan konsultante, gan valdes locekle tirdzniecības centros Lietuvā un Igaunijā, kā arī paralēli darbam pabeidzu Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) maģistrantūras programmu.

Savukārt starptautiskajā nekustamo īpašumu konsultāciju kompānijā CBRE Baltics pirms diviem gadiem sākās mans ceļš biroju segmentā. Un tagad jau gandrīz gadu esmu komercdirektore Rīgas zaļākajā biroju kompleksā Verde, kuru attīsta Capitalica Asset Management no Lietuvas.»

Iveta atzīst, ka sievietēm ir daudz no vīriešiem atšķirīgu rakstura īpašību, kas nereti tieši palīdz viņām gūt panākumus sarežģītās profesijās.

«Lai kur es strādātu, mans princips ir nezaudēt savu sievišķību, tāpēc dažreiz nākas apzināti veidot savu biznesa lēdijas tēlu. Būtībā esmu radošs, zinātkārs cilvēks, kurš mīl citus cilvēkus un bauda dzīvi. Ne velti daļa tuvāko draugu man ir no mākslas un kultūras pasaules. Sievietēm, it īpaši vīrišķīgos kolektīvos, vairāk jāizmanto sava intuīcija, jo tā mums ir krietni attīstītāka, bet emocijas brīžiem jāsavalda. Tad būsim joprojām sievišķīgas, bet ar vēsu prātu spēsim spert vajadzīgos soļus un pieņemt lēmumus. Pēdējos 10 gados, bet jo īpaši, attīstot biroju kompleksus, esmu jutusi tikai priekšrocības no tā, ka esmu sieviete. Piemēram, spraigās celtnieku diskusijas, kurās nereti esmu vienīgā sieviete, manā klātbūtnē kļūst «maigākas», pieklājīgākas. Uz konkrētu atbildi, rezultātu orientētas.»

Iveta ir pārliecināta, ka šobrīd nevajadzētu pastāvēt dalījumam «sieviešu» un «vīriešu» profesijās, it īpaši, ja runa ir par pārvaldību un menedžmentu.

«Taču atšķirība atalgojumā gan joprojām pastāv — sievietēm biznesā jāmācās vairāk sevi novērtēt, nekautrēties vairāk pajautāt, būt uzstājīgākām un aizstāvēt sevi. Kopumā uzskatu, ka atzinību var sasniegt ikviens. Es jūtos ļoti labi arī vīrišķīgā biznesā, vienīgā problēma ar tām kleitām… Joks, protams!»

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem