Kriminālistu «katalogs»

Iekšlietu ministrijas paspārnē top Kriminālizlūkošanas atbalsta informācijas sistēma, kas apkopos lērumu personīgas informācijas par tūkstošiem iedzīvotāju un būtiski atvieglos likumsargu darbu. Bet vai tā neradīs riskus jutīgu datu noplūdei? Pērn pasauli pāršalkušais skandāls par tālruņu spiegošanas programmu Pegasus parādīja, cik sarežģīta mūsdienās ir personīgo datu aizsargāšana — droši nevar justies pat lielvalstu prezidenti

Aizvadītā gada augustā ar lekciju Rīgā uzstājās starptautiskā korupcijas un organizētās noziedzības izpētes centra OCCRP žurnāliste, kas vairākus mēnešus ar citu valstu kolēģiem bija pētījusi Pegasus projektu. Viņi izmeklēja, kā Izraēlā radīta spiegošanas tehnoloģija tiek izmantota, lai dažādās valstīs izspiegotu žurnālistus, politiķus un aktīvistus. 

Zinot par šīs spiegu programmatūras iespējām, viņa bija pilnībā mainījusi līdzšinējos ieradumus un mudināja par to aizdomāties arī kolēģus, piemēram, konfidenciālās darba sapulcēs vai sarunās ar informācijas avotiem viņa savu viedtālruni atstāja citā telpā, vairs neizmantoja ziņu apmaiņas funkciju un par ieradumu bija kļuvusi ziņu dzēšana, lai tām neviens nevarētu piekļūt. Biedējošākais šajā stāstā bija fakts, ka mēnešiem ilgi izspiegotajiem cilvēkiem nebija pat nojausmas, ka viņu informācija nav privāta.

Atklājumi par Pegasus spiegošanas rīku atgādina, cik milzīgs izaicinājums mūsdienās ir personiskas informācijas drošība un ka reizēm pat valdības mēdz izmantot šādus paņēmienus informācijas vākšanai. Piemēram, pērn novembrī Ungārijas vadošās partijas pārstāvis atzina, ka Iekšlietu ministrija ir iegādājusies un lietojusi Pegasus programmatūru. Savukārt Polijā tika iegūti pierādījumi, ka šī spiegu programma pirms 2019. gada parlamenta vēlēšanām lietota pret valdošās partijas opozicionāriem, tajā skaitā pat prokuroru. Arī Francijas izmeklētāji apstiprināja, ka vairāku žurnālistu tālruņos atklāta šī spiegošanas programma un kā tās iespējamais mērķis izskanējis arī valsts prezidents Emanuēls Makrons.

Šis nokaitētais fons lika satrūkties, kad mūsu Iekšlietu ministrijas plānos parādījās vairākus miljonus vērtas informatīvās sistēmas izveide. Tomēr jānomierina sabiedrības prāti — ministrijas paspārnē topošā Kriminālizlūkošanas atbalsta informācijas sistēma ir sen plānots un pat stipri aizkavējies rīks noziedzības mazināšanai un efektīvākam izmeklētāju darbam.

Pagājušajā nedēļā Ministru kabinets deva zaļo gaismu šīs sistēmas izveidei, apstiprinot tās izmaksas un mērķus. Sistēmas pārzinis un turētājs būs Valsts policija, kas šobrīd organizē iepirkumu procedūru. Sistēma varētu sākt darbu 2025. gadā un vienkopus glabāt informāciju par vairākiem tūkstošiem iedzīvotāju, kas saistīti ar kriminālo pasauli.

Ir nolēma sīkāk noskaidrot, kā sistēma darbosies un vai ir padomāts par datu drošību?

Apjomīgi un sensitīvi dati 

Jaunā informācijas sistēma paredz apjomīgu datu glabāšanu — vienkopus atradīsies gan publiski pieejama, gan ļoti privāta un detalizēta informācija par tūkstošiem iedzīvotāju, ko operatīvo darbību rezultātā ievākusi policija. 

Sensitīvā informācija būs ļoti plaša: personas vārds, ģimenes stāvoklis, iesaukas, foto, video un audio materiāli, kā arī biometriskā informācija un norādes uz paradumiem, piemēram, ģērbšanās stilu, atkarībām, biežākajām uzturēšanās vietām. 

Pēc pašreizējām aplēsēm, sistēma vienlaikus varētu glabāt informāciju par 10 tūkstošiem iedzīvotāju, Ir skaidro Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins. Tieši policija organizēs un vadīs sistēmas darbu un nodrošinās informācijas apriti. Piekļuve sistēmai un tajā uzkrātajai informācijai būs ne tikai daļai Valsts policijas, bet arī robežsardzes, Ģenerālprokuratūras un Valsts ieņēmumu dienesta darbiniekiem. Informāciju sistēmā plānots iekļaut tikai tad, ja ir pamats uzskatīt, ka tā palīdzēs operatīvās darbības vai kriminālprocesa veikšanai. 

Kādos gadījumos informāciju ievāks? Policijā skaidro, ka to darīs tikai par personām, kuras tiek apsūdzētas vai turētas aizdomās par krimināli sodāmiem noziegumiem, bet tas neattieksies uz administratīvo pārkāpumu izdarītājiem. 

«Ja kāds sistemātiski pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, braucot pie sarkanās gaismas, tad mēs nedrīkstam apstrādāt šo informāciju. Bet, ja cilvēks nodarbojas, piemēram, ar narkotisko vielu tirdzniecību, tad mums parādās tiesības veidot dziļu izpratni par šo cilvēku — par viņa ienākumiem, iespējamu noziedzīgu līdzekļu legalizāciju. Mēs iegūstam informāciju par viņa autotransportu, par dzīves paradumiem, lai tajā brīdī, kad veidosim kriminālprocesu, būtu visaptveroši veiktas izmeklēšanas darbības un maksimāli fiksēti pierādījumi,» skaidro Grišins.

Policija uzskata, ka savlaicīgas un pilnīgas informācijas savākšana darbosies arī preventīvi. «To obligāti nepieciešams darīt, jo nesodāmības sajūta pavairo daudz smagākus noziedzīgus nodarījumus. Savlaicīgi atklājot mazāk smagu nodarījumu, tas var atturēt cilvēku no smagāka nodarījuma,» norāda Grišins.

Operatīvās darbības likums jau patlaban ļauj policijai vākt, analizēt un uzglabāt gan publiski pieejamu, gan slepenu informāciju par personām un notikumiem, kam ir nozīme operatīvajās lietās vai kriminālprocesos. «Faktiski šī jaunā sistēma, kuras regulējumu atbalstīja Ministru kabinets, nodrošina to, ka tiks izveidots digitālais risinājums — visi šie uzdevumi tiktu veikti modernā digitālā veidā. Tas efektivizētu iestāžu darbu, mazinot administratīvo slogu, kas šobrīd saistīts ar informācijas apmaiņu,» skaidro Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dimitrijs Trofimovs.

Arī Grišins uzsver, ka informācijas ievākšana nebūs nekāds jaunums, bet informācijas sistēma atbildīs visām Eiropas regulām un nosacījumiem par datu apstrādi. «Galvenais mērķis ir cīņa ar noziedzību. Lai sasniegtu šos mērķus un atklātu noziedzīgos nodarījumus, mums ir jāvāc informācija, tas ir mūsu pienākums. Mēs izmantojam dažādas operatīvās metodes un taktikas — tas ir valsts noslēpuma objekts, to es nedrīkstu izpaust,» skaidro Grišins. «Cilvēka profils mums ir jāzina, ja vēlamies kvalitatīvi izmeklēt lietas, stāties pretī organizētajai noziedzībai.»

Piemēram, ja izmeklē naudas atmazgāšanu, tad svarīgi saprast personas ģimenes stāvokli, lai arestus varētu uzlikt arī aizdomās turētās personas ģimenes locekļu īpašumiem, ja tie izmantoti piesegam. Vai, ja ir jāatrod noziedznieks, kurš slēpjas, tad lieti noder viņa kontaktu tīkla pārzināšana, lai sadzītu pēdas.

Informāciju paredzēts glabāt četrus gadus, taču termiņu varēs arī pagarināt, «ja cilvēki vai fakti, kas saistīti ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu, nav zaudējuši aktualitāti», norāda Grišins. Viņš vēlreiz uzsver, ka visa informācija nepieciešama, lai varētu izdarīt secinājumus izmeklēšanas procesā. «Viss, kas nav saistīts ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, tā apstrāde ir nepieļaujama,» saka Grišins.

Kāpēc vajadzīga sistēma? 

Sagatavošanās darbs pie šī projekta noticis jau 13 gadus. Eiropas Savienībā šāds kriminālās izlūkošanas modelis ieviests 2005. gadā. Pie mums policija sākotnējo izpēti veica 2008. gadā, tajā skaitā iepazinās ar Eiropola un citu ES dalībvalstu līdzīgām sistēmām. Bet 2012. gadā arī ministrija pētījusi Vācijas, Dānijas un Igaunijas pieredzi, lai saprastu, kā modeli ieviest Latvijā. «Protams, tas ir stipri atkarīgs no finansējuma. Diemžēl līdz šim tādas iespējas nebija — finansējums tam netika paredzēts,» skaidro Trofimovs no Iekšlietu ministrijas.

Tagad beidzot finansējums ir atvēlēts — 5,1 miljons eiro. «Tas ir minimums, lai izveidotu šo sistēmu lielākajā tiesībaizsardzības iestādē, kas ir Valsts policija un kur tiek izmeklēti vairāk nekā 90% kriminālprocesu, līdz ar to operatīvās darbības apjoms ir vislielākais,» saka Trofimovs. Savukārt sistēmas un infrastruktūras uzturēšana un programmatūras licence gadā varētu izmaksāt 662 tūkstošus eiro.

«Varbūt šķiet, ka šī sistēma ir dārga, bet tas viss atmaksāsies gan uz transporta izdevumiem, gan uz cilvēkresursiem, un tie resursi tiks izmantoti tiešā cīņā ar noziedzību,» saka Grišins. 

Viņš atgādina, ka policijā trūkst gan izmeklētāju, gan operatīvo darbinieku, tāpēc efektivizācijai ir milzīga nozīme.

Policija plāno jauno sistēmu saslēgt ar Eiropola klasificētās informācijas sistēmu, lai varētu apmainīties ar informāciju par Latvijas iedzīvotāju līdzdalību organizētajā noziedzībā, «lai mūsu kolēģi varētu savlaicīgi reaģēt — novērst un aizturēt noziedzniekus citās valstīs», norāda Grišins. «Mums ir ļoti novecojusi kriminālpolicijas informācijas sistēma, kur uzkrājam operatīvajā ceļā iegūtus datus,» viņš skaidro. Jaunā sistēma ļaus atvieglot izmeklētāju darbu un daudzas lietas arī automatizēt. Piemēram, informācijas apmaiņa starp iestādēm būs raitāka, jo tagad jāraksta vēstules ar lūgumiem. Vienlaikus viņš uzsver, ka piekļūt sistēmai varēs «tikai personas ar autorizāciju, kuras atbild par konkrētu kriminālizmeklēšanu».

Jaunā sistēma palīdzēs arī reāli īstenot noziedzības apkarošanas prioritātes, kas tiek izvirzītas valstī, bet tām pietrūkst analītiskā seguma. Piemēram, ir politisks lēmums par cīņu ar akcīzes preču kontrabandu, narkotikām vai cilvēktirdzniecību, bet izmeklēšanas iestādēs ir jābūt spējai apkopot un analizēt informāciju. «Tikai automatizējot un digitalizējot to, kas paredzēts Operatīvās darbības likumā, ir iespēja veidot šādus [informatīvos] produktus, kas balstās modernos analītiskos rīkos,» skaidro Trofimovs. 

Proti, sistēma pēc īpaši izstrādātas metodoloģijas automātiski analizēs informāciju, norādīs uz riska profiliem, organizētām grupām. Tā būs «inovatīvāka, modernāka pieeja» un vienlaikus mazinās iespēju, ka «varbūt cilvēks kaut ko palaiž garām kādu noteiktu apsvērumu dēļ», komentē Grišins. 

Sistēma arī ļaus iestādēm droši apmainīties ar slepenu informāciju, atvieglos reģionālo sadarbību policijā. «Pieņemsim, kriminālpolicijas darbinieks Latgales pusē iegūst ļoti interesantu operatīvo informāciju, kas izraisītu interesi Rīgā, ko varētu saistīt ar organizēto noziedzību. Pašlaik ir diezgan sarežģīts loģistikas ceļš, kamēr mēs izprotam visu informāciju, kas tiek iegūta Latvijas teritorijā. Runa ir par valsts noslēpuma objektiem — šeit ir jāaizsargā informācija ļoti stingri, tāpēc arī mēs patērējam daudz resursu, lai šo informāciju apkopotu un pārbaudītu. Šī sistēma daudz ko atvieglotu, un ietaupīto laiku mēs varētu veltīt jaunas operatīvās informācijas iegūšanai vai mērķtiecīgi strādāt ar prioritātēm,» skaidro Grišins. 

Riski novērsti?

Kā valsts izkontrolēs, ka šī apjomīgā un slepenā informācija nenonāk nepareizās rokās? «Sistēmas noteikumos ir paredzēta auditācijas pierakstu veikšana — katra darbība tiks fiksēta, katra skatīšanās, informācijas ievade,» par drošību saka Trofimovs. Darbībai ar slepenu informāciju, protams, būs piekļuve tikai personām ar pielaidi valsts noslēpumam. «Ņemot vērā informācijas klasifikāciju, ļoti ierobežotam personu lokam būs piekļuve šai sistēmai,» norāda Trofimovs. 

Arī pašiem datiem būs papildu aizsardzība. «Visi dati, kas ir sensitīvi un dod iespēju atpazīt personu, tiek pseidonimizēti — tas nozīmē, ja kādai iestādei, kas lieto šo sistēmu, ir interese par informāciju atbilstoši likumā paredzētajiem uzdevumiem, tad jāsazinās ar šīs [informācijas sākotnējā] autora iestādes priekšnieku vai pilnvaroto personu, un tikai tādā veidā var notikt piekļuve sensitīvajiem datiem,» skaidro Trofimovs.

Savukārt Grišins papildina, ka sistēmā būs iebūvēti vairāki risku samazināšanas elementi, piemēram, Valsts policijā šobrīd ir nepilni 2000 kriminālpolicijas darbinieku, bet tas nenozīmē, ka visiem būs piekļuve sistēmai. Tiks ierobežota informācijas pieeja darbiniekiem pēc konkrētas kompetences vai ģeogrāfiskās teritorijas pazīmes. «Ja tiesībsargājošajās iestādēs ir amatpersonas, kas nodod mūsu profesiju, tad risks ir tieši uz šo cilvēku. Mēs ļoti rūpīgi sekosim līdzi, programmējot un izvērtējot, kādus policistus, kādiem pienākumiem, kādai informācijai pielaist.» 

Viņš uzsver, ka vēsturiski ir bijis maz gadījumu, kad veiktas nepamatotas darbības un vainīgie darbinieki saukti pie kriminālatbildības. «Tas ir cilvēciskais faktors, un tam nav nekāda sakara ar tehniskiem risinājumiem, jo te ir runa par cilvēka godaprātu,» norāda Grišins. 

Arī iekšlietu ministre Marija Golubeva Ir norāda uz vairākiem mehānismiem, kas nodrošina likumības kontroli. Pirmkārt, operatīvo darbību pārrauga prokurors. Otrkārt, policijas Iekšējās drošības birojs pārbauda, vai bijuši kādi pārkāpumi. Treškārt, kā jau minēts, visas darbības sistēmā tiks reģistrētas, un «vienmēr varēs pārbaudīt, kura persona ieguva datus, un vai šai personai tiešām bija vajadzīgi šie dati».

Kā sistēma mainīs kopējo drošības līmeni valstī? «Noteikti uzlabos, jo efektivitāte, iespēja ātrāk iegūt informāciju, lai veiksmīgi pabeigtu izmeklēšanu, ir ļoti būtiska,» komentē ministre. Viņa norāda, ka paralēli valstī tiks ieviests vēl viens uzlabojums — e-lieta, proti, tiks savienotas prokuratūras un tiesu sistēmas, elektroniski iesniedzot visus dokumentus. «Domāju, ka pēc trim četriem gadiem mēs redzēsim krietni ātrāku gan izmeklēšanas, gan tiesu sistēmu Latvijā,» sola Golubeva.

Naivie interneta lietotāji

Lai gan policija negrasās ievākt un uzglabāt personīgu informāciju par visiem iedzīvotājiem, eksperti atgādina — lielu personīgo datu apjomu cilvēki tāpat sniedz citiem labprātīgi. Tas notiek, piemēram, viedtālrunī lejupielādējot kādu lietotni, skaidro CERT kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. «Ir zināmi gadījumi ar ķīniešu operētājsistēmu viedtālruņiem, kuri, izrādās, nosūta saviem ražotājiem informāciju, kas satur kontaktus, SMS saturu un šāda tipa informāciju, ar ko jūs, ticamākais, nevēlaties dalīties. Varam tikai minēt, ko viņi ar to dara.»

Savus personīgos datus nododam, arī veicot pirkumus internetā. «Protams, ir lietas, ko nevar nedarīt. Piemēram, jums ir jānorāda piegādes adrese. Arī šie dati tiek nodoti kādam trešās puses cilvēkam komplektā ar jūsu tālruņa numuru,» atgādina Mālkalnietis.

Vēl dati par interneta lietotājiem tiek ievākti interneta vietnēs ar cepumu jeb cookies starpniecību. «Jūs varat papētīt, ko tieši viņi taisās darīt. Piemēram, izmantot kādus unikālos jūsu identifikatorus, kas tiek veidoti pēc jūsu meklētājprogrammas un citiem parametriem,  lai nodrošinātu piemērotāku reklāmas saturu. Tas skan jauki, bet realitātē tas nozīmē, ka viņi jūs identificēs katru reizi, kad apmeklēsit šo resursu, un varēs saskaitīt, cik reizes jūs atnācāt, ko jūs skatījāties, — vai jūs to vēlaties vai ne,» skaidro Mālkalnietis.

Lai pasargātu sevi no līdzīgu personīgo datu vākšanas digitālajā vidē, var izmantot dažādus privātuma rīkus, kas dzēš meklēšanas atmiņu vai, piemēram, vienreizlietojamās e-pasta adreses. «Privātums nav gluži bez maksas, tas nāk komplektā ar zināmām neērtībām,» norāda eksperts.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem