Dainis Īvāns un trīs Latvijas Atmodas

Bijušais Latvijas Tautas frontes (LTF) līderis, arī neatkarības izcīnīšanas laika simbols, Dainis Īvāns pašlaik strādā pie divu filmu scenārijiem. Īvāna ražīgajā sadarbībā ar šopavasar mūžībā aizsaukto režisoru Askoldu Saulīti tapušas filmas Astoņas zvaigznes (2017), Dziesmuvara (2018), Mans zelts (2020). Drauga vairs nav, bet Dainis grib pabeigt iesākto scenāriju filmai par Neatkarības karu. Otrs lielākais darbs Īvānam pašlaik saistīts ar spēlfilmu par dziesmusvētku vēsturi. Tās režisors ir Māris Martinsons.

Savu darbošanos kino lauciņā Īvāns apkopo — pamatā tas viss ir par Atmodu, gan dziesmusvētki, gan Neatkarības karš ir latviešu tautas divas atmodas, kas pirms 30 gadiem rezultējās trešajā Atmodā ar LTF nodibināšanu un Latvijas brīvības atgūšanu.

 

Kas tu esi — sabiedrisks darbinieks, publicists, bitenieks vai kas cits?

Tad man jāatbild kā Valdim Zatleram, ka esmu latvietis, jo bez latvietības jau nekur nevar. Latvietis, visai vēsturei cauri ejot, ir spēlētājs uz ļoti daudziem instrumentiem, jo aktīviem cilvēkiem bijis pienākums darīt visdažādākos darbus. Es katrā vietā jūtos labi — gan pie savām bitēm ejot, gan man ir pastāvīgais algotais darbs Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes nodaļā — daļēji par eksponātu, daļēji par pētnieku un lektoru. Ir ārkārtīgi daudz radošo darbu kā brīvmāksliniekam. Darbu ir pat par daudz. Pandēmija man deva nelielu pauzi gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē, jo daudz kas iekavējās, kas būtu jāpabeidz noteiktā laikā, bet es jūtos ļoti labi — man nav nomāktības un bezcerības sajūtas vai arī agresivitātes pret visu, kas notiek apkārt. Jo mēs dzīvojam brīvā valstī, tas ir pats svarīgākais. Viss tomēr ir atkarīgs no pašiem. Ir arī sajūta, ka tagad ir brīdis, kad man jāsāk visu rezumēt un jāsaliek pa plauktiem, kaut kas vēl jāizdara. Tāpēc varbūt manī valda saspringums. Izņemot, kad daru zemes darbus laukos — tas ir tāds mūžīgs rituāls, tu pieslēdzies mūžībai.

Kas tevi dzen uz priekšu?

Šobrīd ir divi scenāriji, pie kuriem strādāju. Viens ir spēlfilmas, otrs — dokumentālās filmas. Pagājušā gada nogalē pabeidzu grāmatu par Latgales pedagoģi un mākslinieci Silvu Linarti, kas man personīgā dzīvē bija ļoti tuvs cilvēks. Viņa aizgāja mūžībā tieši Latvijas simtgades gadā, saņemdama Triju Zvaigžņu ordeni. Mēs, grupa draugu, nolēmām, ka viņai jāvelta albums. Arī Silva Linarte ir Latvijas Atmoda.

Pamatā visiem maniem darbiem tēma ir viena un tā pati — Latvijas Atmoda. Spēlfilma, pie kuras darbs jāpabeidz 2023. gadā, ir par pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Manuprāt, ļoti labu scenārija pamatu ir uzrakstījis pats režisors Māris Martinsons. Tā ir grandioza, vērienīga filma, tur visu laiku kaut ko vēl pielabojam. Otrā filma ir par Neatkarības karu ar režisoru Askoldu Saulīti, kurš šogad aizgāja viņsaulē. Nezinu, kā to pabeigšu. 

Esmu apjēdzis, ka Latvijas nāciju, mūsu valsti ir veidojuši trīs pavērsiena punkti — tie ir pirmie dziedāšanas svētki, kas nav izauguši no tukšas vietas, — varbūt tie ir sākušies jau 1836. gadā, kad notika pirmie vācbaltiešu dziedāšanas svētki. Pirmie dziesmusvētki, kā to interpretēju filmā, ir latviešu tautas dzimšanas diena, ar tiem veidojām sevi par dziedātāju un cīnītāju tautu. Tas ir aktuāli arī šodien. Jo latviešu jau tajā laikā nav — ir tikai nevācieši un zemnieku tauta. Un piepeši satiekas latvieši no visiem novadiem. Seko Ausekļa sajūsminātā konstatācija — Dievs dod tautai tādas dziesmu āvas un dziesmu vairogus, kādi ir mums! Tas ir kā pieteikums cīņai — mums ir savs karaspēks. 

Šis periods nav atspoguļots ne kinematogrāfā, ne literatūrā. Mēs nepiedzimām par dziedātāju tautu. Neesam novērtējuši arī jaunlatviešu posmu. Tie bija daži desmiti cilvēku, ārkārtīgi izglītoti, enerģiski, kuriem vieglākais būtu kā mūsdienu pragmatiķiem kļūt par vāciešiem vai krieviem — viņi būtu bagāti. Tiesa, Rihards Tomsons, kurš vadīja dziesmusvētku Rīcības komiteju, bija viens no tālaika cariskās Krievijas lielākajiem fabrikantiem. Bet viņi saprata, ka ir vajadzīgs kaut kas cits, kā sevi ierakstīt mūžībā. Būtībā ar dziesmusvētkiem viņi rada latviešu tautu.

Tad ir Neatkarības karš, kas arī ne kinematogrāfā, ne literatūrā daudz nav parādījies, izņemot Dvēseļu puteņa ekranizāciju, kas apstājas pie Cēsu kaujām. Taču tajā nav izvērtēta bermontiāde. Mums ir tikai Askolda Saulīša dokumentālā filma Bermontiāda. Tā bija viņa ierosme, ka vajadzētu turpināt un izveidot filmu par Neatkarības karu. Šajā rudenī vajadzēja būt pirmizrādei, bet martā mūžībā aizgāja Askolds, pilnīgi viss apstājās. Lai kā runājam, ka neaizstājamu cilvēku nav, bet militārās vēstures tematikā viņš bija neaizstājams režisors Latvijā. Viņš bija ļoti attīstījis fotogrāfiju atdzīvināšanas un montāžas tehnoloģijas. Materiāls, ko esmu ieguvis, ir apbrīnas vērts, Askolda teiktais palicis manā galvā. 

Citas tautas, ja tām vēsturē kaut kas tāds būtu, jau būtu izveidojušas desmitiem seriālu. Tas bija fenomenāli, kā viena latviešu tauta, sākumā apbruņota ar latviešu strēlnieku spītu, izrauj savu valsti no divām milzīgām, pret sevi nelabvēlīgi noskaņotām impērijām, kā pārliecina Rietumus un pēc Trešās Atmodas mūs neatgriezeniski nostiprina kā Rietumu civilizācijas sastāvdaļu. Brīnišķīgu sižeta pavedienu iedeva vēsturnieks profesors un filmas konsultants Ēriks Jēkabsons. Tas bija par Latvijas armijas jaunāko karavīru — Konstantīnu jeb Kopelu Goreliku, 11 gadu vecu ebreju puisēnu, kurš tieši pēc Cēsu kaujām aizbēg no mājām Rīgā. Kājām viņš dodas pāri visai Latvijai, un Cesvainē mobilizācijas punktā piesakās Cēsu kājnieku bataljonā. 

Mums ar Askoldu Saulīti bija filma Astoņas zvaigznes. Šajā filmā ir ļoti daudz izmantoti mana vecmāmiņas brāļa, veconkuļa dienasgrāmatas fragmenti, jo viņš ir leģendārākais latviešu karavīrs un virsnieks, apbalvots par kaujām Nāves salā un Tīreļpurvā. Apstākļu spiests, ar strēlnieku pulku nonāca Kremlī un kļuva par Ļeņina apsardzes priekšnieku, saņēma vienu no pirmajiem Sarkanā Karoga ordeņiem. Kopā ar Kremļa elites izlases pulku tiek sūtīts kaujās pret Latviju, dezertē, padodas igauņiem un pāriet Ziemeļlatvijas armijas pusē. Viņš dabūja Lāčplēša ordeni par lielinieku izdzīšanu no Latgales. Kļūst par izglītotu Latvijas armijas virsnieku, ir Daugavpils cietokšņa pēdējais komandants. Kad Latvijā ienāk krievi, viņu kā daudzu valodu pratēju viens čekas pulkvedis paņem par tulku. Tā viņš tiek pasargāts no pārējo latviešu virsnieku likteņa. Viņu atvaļināja, un mans veconkulis jau kā Sarkanās armijas majors kājām aizgāja uz Pļaviņām, kur strādāja skolā saimniecības daļā. Oliņkalnā 1942. gadā sarīkoja dziesmusvētkus. Tad pienāca pavēste, ka viņam jāiet vācu leģionā. Trīs reizes viņš to pavēsti uzsprauda uz nagliņas, bet pēc trešās saprata, ka viņu pieliks pie sienas, ja neies. Viņš kļuva par izlūkbataljona komandieri, karoja Volhovā. 9. maijā viņš Kurzemē beidza savas kara gaitas. Viņam bija jāiet gūstā. Tad viņu aizsūtīja uz Noriļskas nometni, kur viņš izdzīvoja un atgriezās. Un tā stāsta odziņa varbūt ir pēdējais punkts, ka viņš 94 gadu vecumā mirst tieši pēc Latvijas Republikas Augstākās Padomes vēlēšanām. Vēl 4. maija deklarācija nav pieņemta. Piepildījās tas, ko viņš, visu laiku smīnēdams, teica: šī vara ilgi nenoturēsies, mēs vēl pakarosim.

Viņš mirst aprīlī — mēnesi pirms Neatkarības deklarācijas. Domājām, kur apbedīt onkuli. Viņš bija teicis, ka viņam ir privilēģija kā visiem Lāčplēša ordeņa kavalieriem tikt apbedītam Brāļu kapos. Viņš ir pirmais latviešu Lāčplēša ordeņa kavalieris, kas pēc okupācijas apbedīts Brāļu kapos. Blakus viņam ir Ēvalda Valtera kapa kopiņa. Man un manai ģimenei ir viena konkrēta vieta, kur mēs 11. novembrī aizejam, lai aizdedzinātu svecīti.

Tā mūsos visos ir saistība ar Neatkarības karu, kā arī dziesmusvētkiem, bez kuriem nebūtu bijis Neatkarības kara. Tad nāk Trešā Atmoda. Tie man liekas fenomenālākie mirkļi Latvijas vēsturē — pirmoreiz mēs radām tautu, otro reizi šī tauta ar milzīgu spēku un apņemšanos, un asinīm izcīna brīvību, un trešo reizi, arī pilnīgi neticamā kārtā, mēs atgūstam neatkarību. 

Teici, ka citas tautas jau sen būtu par šādu vēsturi uztaisījušas seriālus. Kāpēc mums ir tik maz filmu par to?

Pirmām kārtām, tas [ierobežojošais] ir padomju laiks. Tad gan arī taisīja filmas par latviešu strēlniekiem, ir Pola Armanda, kas nebija latvietis, Latviešu strēlnieka stāsts. Tā ir diezgan drosmīga filma, uzņemta 50. gados Latvijas nacionālkomunistu varas laikā. Filmā ir milzīgs latviskums, tur izskan doma, ka strēlnieki ir tikai sākums. Arī dziedātājs Mariss Vētra — viņš pats piesakās un iet karot kā puika — savā brīnišķīgajā stāstā par Neatkarības karu Div’ dūjiņas apraksta dialogu, kurā puiši spriež: būtu mums tas spēks, kas bija strēlniekiem 1916. — 1917. gadā, vienā mirklī satriektu Bermonta armiju. Jāņem vērā arī, ka vienmēr jābūt līderiem ar politisko gribu. Strēlnieki bija milzīgs spēks un potenciāls, bet nebija nevienas latviešu politiskās partijas, kas šo spēku varētu paņemt. Viņiem nebija izvēles, un lielākā daļa strēlnieku dabūja aiziet uz Krieviju, jo visa Vidzeme bija okupēta, visur bija vācieši. Krievijā viņi visi turējās kopā, lai vienkārši izdzīvotu. Nevienam nebija lielas intereses tā saucamo revolūciju aizstāvēt.

Režisors Dāvis Sīmanis intervijā Ir teica, ka mums Latvijā ir viens varonis, kurš būtu pelnījis biogrāfisku filmu, — Dainis Īvāns. Vai uzskati sevi par mūslaiku varoni?

Kad aptaujās vai aprakstos izlasu kaut kādas muļķības, reizēm esmu domājis, kas ir Dainis Īvāns. No vienas puses, ir ļoti labi — kad eju pa ielu un mani nepazīst, ir drusku vieglāk dzīvot. Man pašam nav pilnīgi nekādas godkāres. Gluži otrādi, vislabāk nolīstu malā un darītu savu. No otras puses, ir savs alter ego — mans tēls, kas bija kaut kāds simbols Atmodas laikā un cilvēkus iedvesmoja. Manā biogrāfijā bijušas arī daudzas lietas, kuras gribas aizmirst un klusēt, kā visi cilvēki esmu bijis vājš, man ir bijušas bailes un kļūdas, bet ir bijis viens tēls, kuru tomēr vajadzētu zināt, ka tāds ir bijis. 

Tāpēc ļoti uzmanīgi un ar milzīgu pietāti izturos pret mūsu jaunlatviešiem. Kad uzņēmām pirmos kadrus filmai par pirmajiem dziedāšanas svētkiem, kas manā uztverē nav vienkārša filma, bet vesela epopeja par mūsu tautu, bija sanākuši aktieri. Režisors saka, ka man ir jāpasaka ceļavārdi. Teicu: ar dievpalīgu, lai šo lielo cilvēku gars mūs pavada un palīdz! Liela daļa no viņiem turpat guļ Lielajos kapos, viņus esam aizmirsuši. Cik daudzi zina, kas bija Rihards Tomsons, kāpēc Rīgas iela nosaukta viņa vārdā? Cik daudzi zina, ka Jānis, kurš sevi sauca arī par Johanu Baumani, ir arhitekts, kurš faktiski uzcēlis visu jauno Rīgu? Bernhardu Dīriķi varbūt vēl mazāk zina. Viņš ar savu Baltijas Vēstnesi faktiski radīja visu latviešu preses industriju. Kronvaldu Ati varbūt zina vairāk, šie cilvēki spēlē milzīgu lomu visā atmodā. Man ir svarīgi, lai šos cilvēkus mēs reiz atdzīvinātu, jo padomju vēsture neļāva par jaunlatviešiem runāt tā, kādi viņa bija patiesībā — par viņu drosmi, apgarotību un arī par gudrību. Kā Trešās Atmodas varonis uz pirmās atmodas varoņiem raugos ar milzīgu skaudību. Ilgu laiku mums ir dzīts iekšā, ka bijām nabagi, zemnieki, plikadīdas un tamlīdzīgi, mums nav savas aristokrātijas. Kronvaldu Atis, Jānis Baumanis, Rihards Tomsons ir tādi aristokrāti, kuri bija varbūt galvas tiesu pārāki par vidējo vācbaltiešu aristokrātiju. Es nerunāšu par tām valodas zināšanām, kas tajā laikā bija absolūti parasta lieta, bet arī izglītība — faktiski tie vīri nāk no redzamākajām Eiropas un arī Krievijas universitātēm. 

Un vēl viens stāsts. Kopā ar Askoldu Saulīti taisot filmu Dziesmuvara, ilgi nevarēju saprast, kā par dziesmusvētku 150 gadiem izstāstīt tikai 59 minūtes garā filmā. Neiespējams uzdevums. Man patrāpījās nejaušība. Atmodas laikā Sidnejā pie manis pienāca viens latvietis un uzdāvināja grāmatu ar teicienu — varbūt jums noderēs. Tā bija Jāņa Osvalda Muižnieka grāmata Putnu ceļš. Viņš ir kara lidotājs, bet tolaik Austrālijā bija aeronautikas pasniedzējs Jaundienvidvelsas universitātē. Izrādās, Latvijas laikā studējis aviāciju, strādājis konstruktora Kārļa Irbīša birojā. Otrajā pasaules karā, cerēdams, ka latvieši, tāpat kā pirmajā karā, ienaidnieku ieročus varēs pagriezt pret iebrucējiem, iestājās latviešu nakts bumbvedēju eskadriļā. Šajā grāmatā viņš kā nakts bumbvedēju eskadriļas lidotājs apraksta savas gaitas. Jānis Osvalds Muižnieks ir arī ļoti muzikāls, spēlē ērģeles, bet armijā, kā pats saka, ar karavīriem kopā spēlē lauku kara ērģeles — tas ir akordeons. Viņš no galvas zina pilnīgi visas līdz tam laikam latviešu sacerētās dziesmas. Fenomenāla atmiņa. Viņš ir arī komponists, vēlāk trimdā kora diriģents un dzied dažādos koros. Man viss ir rokā! Jānis Osvalds Muižnieks tādā straujā nakts bumbvedēju lidojumā 50 minūtēs izstāsta visu latviešu Dziesmusvētku vēsturi, sākot no hernhūtiešiem un Dikļiem, beidzot ar Atmodas dziesmu svētkiem.

Un vēl kāda epizode — ir 1944. gads, viņš ir kara lidotājs. Nāk virsū krievi, tie lidojumi ir ārkārtīgi bīstami. Zinādams, ka pēc tam dosies uz Rietumiem, viņš no Salaspils lidlauka bez atļaujas paceļ savu bumbvedēju. Lido naktī tikai viena vienīga iemesla dēļ — lai pēdējo reizi mūžā redzētu Staburagu. Grāmatā ir teksts: es lidoju un dzirdu, kā latviešu dziesmas sasaucas no gadsimtiem šajā Staburaga krastā, kā klints mirdz kā Gaismas pils tumsā. Un tagad šīs pils mums vairs nav — ienaidnieks to noslīcinājis.

Kas tevī ir saglabājies no Atmodas laiku ideāliem? Kur esi vīlies?

Šis bijis grūts posms kā jebkurai nācijai un valstij — tik ilgstoši, faktiski 30 gadus, dzīvot absolūtas labklājības apstākļos. Lai neraud par nabadzību un tautas izmiršanu, kā teikusi Lidija Doroņina-Lasmane: latvieši nekad nav tik labi dzīvojuši. Cilvēks izvirst — viņam vajag vairāk un vairāk. Un tikai šie vēstures punkti, mūsu slavenāko vēsturnieku darbu popularizēšana var visu laiku atgādināt, kas esam un kas ir dzīvošanas jēga. Tur mēs darām pārāk maz, īsti nezinām, kas bija jaunlatvieši, neprotam rakstīt un izteikt domas, bet protam bakstīties un meklēt kaut ko tīmeklī. Mēs neko daudz nezinām arī par Neatkarības karu, būtībā par divām pirmajām virsotnēm. Un arī par trešo virsotni, kas bija tik nesen — par Latvijas Atmodu tikai pirms 30 gadiem! Toreiz nebija nekāda laimes zeme, neviens nevarēja iepīkstēties, brīvāk runāt varējām tikai virtuvē, un arī latviešu valodai tad faktiski jau bija tā robeža, kad drīz vairs valodas nebūtu. Tā ir mūsu īsā atmiņa. Bet laikam jau visām sabiedrībām atmiņa ir diezgan īsa, ja nav kaut kādas garīgās elites, nav to jaunlatviešu, kas atmiņu urda un atgādina. Grūti pateikt, vai tur ir vajadzīgs kaut kāds masveidīgums, kritiskā skaitļa masa. Cik tad bija daudz to jaunlatviešu — saujiņa! Un cik daudzi viņu idejas zināja, cik toreiz bija avīžu, kaut gan latvieši tā laika Eiropā bija viena izglītotākajām un lasītpratēju tautām? Bet šī mazā saujiņa bija tik enerģiska, ka ļoti daudzko panāca.

Vai tu pieskaiti sevi jaunlatviešiem?

(iesmejas) Domāju, mūsu laiks ir beidzies. Paaudze, kas bija iesaistīta Trešajā Atmodā, paveica maksimumu. Varēja labāk vai sliktāk, visu ko varam spriedelēt, tāpat kā tagad spriedelē, ka valdība ir slikta, tikai nedzirdu labās idejas, kā viņi valsti vadītu un kā tiktu galā ar pandēmiju. Bet mēs toreiz tikām galā ar pilnīgi neiespējamo. Tagad ir svarīga apzināšanās, un to es esmu atkārtojis jauniešiem lekcijās Tautas frontes muzejā, — katrai paaudzei no jauna ir jābalso gan par neatkarību, gan par latviskumu, gan par to, vai mēs gribam dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī. Nepietiek, ka vienreiz izcīna un viss — gāzīsies no debesīm labumi un būs Leiputrija. Nebūs! Katrai paaudzei ir sevi jāapliecina, bet to apliecināt var tomēr tikai tad, ja visu laiku sajūt ciešo saikni ar pagātni. Un te gan man liekas kaut kā esam pazaudējuši saikni ar Atmodas spēku. 

Man ir viena bilde, ko lekcijās ielieku, lai paskaidrotu, kāpēc runāju par Trešo Atmodu. Tā uzņemta 1990. gada 17. martā, dienu pirms Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām. Tad mums vajadzēja gan demontēt Latvijas PSR, gan atjaunot Latvijas Republiku. Mēs gājām lielā, demonstratīvā gājienā apkārt Vecrīgai no Brīvības pieminekļa, garām Latviešu biedrības namam uz mītiņu Daugavmalā. Mans jaunākais puika toreiz bija līdzi, uz kādu brīdi viņš bija man plecos. Turu dēlu un man saka, ka tūlīt būs iespēja Latvijas Televīzijas Panorāmā — tolaik tas bija svarīgs raidījums — piecās minūtēs pateikt, kāpēc jāiet vēlēt un kā ir jābalso, jo izšķiras Latvijas liktenis. Un otra ziņa, ko saņemu — Viļņas ielās ir izbraukusi tanku kolona. Protams, ir skaidrs, ka šī tanku kolonna nav izbraukusi, lai iebiedētu lietuviešus, bet mūs, lai nebalsojam. Tam bija ļoti liela nozīme — nobiedēt un apturēt procesu Latvijā. Ne Lietuvai, ne Igaunijai nekādas neatkarības nebūtu, ja mēs paliktu kā tagadējā Baltkrievija tām pa vidu. Bildē vairāki fotogrāfi nofiksējuši, kā tai brīdī esmu dziļās domās nogrimis un puika man uz pleciem. Garām gāja amerikāņu reportieris, kurš iekliedzās: «Future on his Shoulders!» Nākotne uz viņa pleciem. Es jauniešiem rādu to bildi un saku, ka nākotne sēž manos plecos, bet es arī esmu kāda plecos, kaut vai sava veconkuļa, kurš cīnījās par Latvijas neatkarību, viņš savukārt sava tēva plecos, kurš piedalījās vienos no pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. 

Tev ir astoņi mazbērni, četri bērni. Kādus redzi mūsdienu jauniešus, vai viņi ir savu vecāku plecos? Tavi bērni un mazbērni laikam ir.

Jā, es tādā ziņā esmu laimīgs cilvēks, un varbūt tajā ziņā piepildījies mans sapnis. Kādreiz, krievu laikos, domāju — kas tev ir? Vienīgais ir ģimene. Un nākotne ir atkarīga no tevis tādā veidā, kā vari ietekmēt vai audzināt savus bērnus. Visi mani bērni, par laimi, ir Latvijā, mācījušies arī ārzemēs labās skolās. Nevienā neesmu novērojis tendenci gānīties vai kaut kā apņirgt pašiem savu valsti. Tas nozīmē ņirgt pašiem par sevi, tie ir mazvērtības kompleksi. Arī, ja mēra pēc manu mazbērnu mērauklas, ja tādi ir lielākā vai kaut viena ceturtā daļa jauniešu, tas ir pilnīgi pietiekami, tad viss ir kārtībā un Latvijas nākotne ir absolūti drošās rokās. Protams, ka šī paaudze ir citādāka — varbūt atgriežas tās pirmās jaunlatviešu paaudzes ideāls, ka viņiem ir plašas valodu zināšanas, pasaules apjausma. 

Bet viņiem ir jāstāsta par pieredzi, ko guvām. Tas dziesmusvētku gājiens turpinās arī šodien. Kad dzirdu diskusijas, ka igauņi ir malači, jo atcēla skolēnu dziesmusvētkus, bet mēs neatcēlām, tērējam naudu, domāju — ir ļoti labi, ka tagad oktobra beigās, novembrī televīzijā notiek virtuāli dziesmusvētki, skolēni dzied, dejo un turpinās mūžības gājiens.

Atmodas laikā bija viena liela solidaritāte. Kā tu izjūti solidaritāti pašreizējā pandēmijas laikā, kad jācīnās ar neredzamu ienaidnieku?

Tas ir karš. Varbūt patērēšanā iegrimušais cilvēks to nesaprot, liekas, ka viņam tikai pienākas. Tāpēc jau ir vēstures mācība, kas saka — demokrātija, brīvība nav tikai tavas tiesības, bet arī pienākumi. Mūsu tautai šie pienākumi vienmēr ir bijuši ļoti svarīgi, bet šie cilvēki negrib pienākumus uzņemties. Ja ir karš, tas jāapzinās. Mans karavadonis šajā cīņā, kuram uzticos, ir Uga Dumpis. Nav mums kompetentāka karognesēja. Arī Jurijs Perevoščikovs. Viņi šajā pandēmijas laikā ir pierādījuši, ka varam uzticēties, ka viņi var mūs vest cīņā pret pandēmiju. Svarīgi ir, kāds ir politiskais atbalsts un cik politiskie vadoņi ieklausās savos karavadoņos. Kā Napoleons kādreiz, būdams populārs ģenerālis, saprata, ka politiķi viņā neieklausās, un pats kļuva par Francijas imperatoru. 

Šajā laikā Krišjānim Kariņam varbūt vajadzēja kļūt par Napoleonu…

Domāju, Kariņa vietā tā varētu būt. Nelasu ne opozīcijas, ne arī koalīcijas partneru nemitīgās lamas par kādu citu. Un neviena piedāvājuma! Tikai kliedzieni. Arī Latvijas Ārstu biedrības prezidentes paziņojums — viss ir slikti. Bet pasaki, kā tu ar homeopātiju, ar kaut kādu zālīšu ūdeņiem vari izārstēt cilvēkus no kovida! Ja vari, lūdzu, uz priekšu! Šī tā saucamā kritika ir absolūti nekonstruktīva. 

Man Kariņš liekas ļoti labs premjers. Domāju, mums ir paveicies. Kariņš ir ļoti liels demokrāts par spīti bļāvējiem, kuri nemitīgi kliedz, ka nav nekādas demokrātijas un brīvības. Bija palaista pat anekdote — varat būt laimīgi, ka Kariņš ir Ministru prezidents un Levits prezidents, jo viens varētu būt Gobzems, bet otrs — Kivičs. Tas, starp citu, nav neiespējami. Šādu drūmo scenāriju redzam Baltkrievijā.

Covid-19 ierobežojumus Kariņam varbūt patiešām vajadzēja noteikt ātrāk un katrā ziņā nebaidīties no tiem ķērcējiem. Tagad liekas, ka ir agresija, ka cits citu ienīst, bet īstenībā taču tā nav — tie ir skaļākie cilvēki ar kompleksiem, kuriem vajag sevi apliecināt. Kaut kādā ziņā viņi ir nelaimīgi, jūtas nenovērtēti ar savām teorijām un muļķībām. Tie cilvēki, kas ir likumpaklausīgi, gan potējas, gan solidarizējas ar pārējiem un vienkārši klusē, jo viņi šajā lielajā ķērkšanā neredz sev vietu. Kariņam vajadzēja nostāties saprāta pusē un nemanevrēt. Bet es arī saprotu, ka viņam ir grūti, koalīcija nav īpaši draudzīga. Es gribētu aicināt visas koalīcijas partijas saprast, ka šis ir karš, ka cīnāmies ne tikai par Latvijas godu, bet par pasaules izdzīvošanu un kaut kas tomēr ir jāupurē, jāziedo.

Arī uzbrukumi Egilam Levitam man liekas pilnīgi nepamatoti. Šis ir pirmais prezidents Latvijā, kurš vairāk strādā, lai nostiprinātu latviešu valodas tiesības, lai dotu pienācīgu godu vēsturiskai atmiņai par mūsu nacionālajiem varoņiem, kas nav līdz šim tā darīts. Un tiesiskas valsts veidošanā viņam ir ļoti liela sapratne, es tajā noteikti ieklausītos.

Vēl gribu teikt par juristiem. Šobrīd Latvijā juristiem, tiesiskas valsts veidotājiem, ir ļoti liela nozīme, arī mūsu Juridiskajai fakultātei. Man ir dažādi viedokļi, skatoties uz parādībām, kuras demonstrē juristi. Pasen no viena radinieka, kurš stājās Juridiskajā fakultātē, dzirdēju stāstu par dekāni. Viņa pirmajā lekcijas dienā saka — mēs taču visi esam te sanākuši mācīties par juristiem, lai pelnītu lielu naudu. Piedodiet, ja mēs kaut ko darām, lai pelnītu lielu naudu, tad nav vajadzīga izglītība. Tam jābūt pakārtotam kaut kam citam, jābūt kaut kādiem ideāliem! Tā ir mūsu laikmeta lielā nelaime, tas nav tikai Latvijā. Ja mēs ejam strādāt par tiesnešiem, advokātiem, lai pelnītu lielu naudu, tad ir cauri, tad ir vāks. 

Ja tiesnesis saka, ka ir augstāks par likumu un viņam nevajag potēties, tad šis Augstākās tiesas tiesnesis stipri jauc jurisprudenci ar politiku un saviem personīgajiem maldiem vai uzskatiem. Ja dzirdu juristu, kurš, ņirgādamies par ebreju tautas genocīdu, sev pielīmē Dāvida zvaigzni, ja atveru e-pastu un tur kāds sevi par juristu dēvējošs paziņojis, ka Latvijā valda gulaga sistēma, piedodiet — kā var gānīties par mūsu priekštečiem, kuri ir nogalināti un izsūtīti! Tad cilvēks ir vai nu nelietis, vai viņam galīgi nav kaut kas…

Man liekas, ka šie juristi arī izglītības nozīmē neko nav ieguvuši. Un ir arī ārsti, kuri, kā redzam no Ārstu biedrības vadības, ir absolūti bezatbildīgi, kuriem viss vienalga, viņi varbūt rīkojas savu interešu vai šarlatānisma vārdā. Un ir šīs tā saucamās socioloģiskās aptaujas, kur vienā piepeši lasu, ka tagad mūsu populārākais premjera kandidāts ir Aivars Lembergs. Ļoti labi uz to noreaģēja karikatūrists Gatis Šļūka — pie šī aptaujas rīkotāja nāk pastnieks ar kaudzi vēstuļu un saka: arī pārējie cietumnieki grib, lai viņus ieliek kā premjera kandidātus aptaujās. Nu nedrīkst šādas lietas darīt! Ir jābūt sirdsapziņai. Ja mēs ieliktu aptaujā kādu donu Korleoni, Itālijas mafijas bosu, liela daļa varbūt arī par to nobalsotu. Sociologiem, kuri veido aptaujas, vajadzētu būt izglītībai, lai to saprastu, un jābūt arī ētiskām robežām.

No otras puses, mums ir brīnišķīgi juristi. Jānis Pleps uzaicināja mani rakstīt ievadu pēdējam konstitucionālo tiesību izdevumam. Bieza, pamatīga grāmata. Es to izlasīju ar lielu baudu, uzrakstīta ļoti labā valodā, tā ir bezprecedenta. Grāmatā ir apkopojums par visdažādākajām konstitucinālo tiesību praksēm pasaulē. Tas ir milzīgs sasniegums jurisprudencē, ko paveikuši šie cilvēki. Šādu viegli lasāmu grāmatu vajadzētu kā obligāto literatūru, tāpat kā vakcīnu, visiem politiķiem, visiem skolotājiem, par juristiem nerunājot. Mums trūkst zināšanu par konstitucionālajām tiesībām. Satversmes skaidrojumi, konstitucionālo tiesību skaidrojumi, visplašākie pasaules piemēri par demokrātijām un demokrātijas ilūziju. To tiešām ir vērts izlasīt.

2010. gadā Cicerona balvas pasniegšanā teici, ka tavas oratora spējas ir Dieva dāvana. Ar kādiem vārdiem tagad uzrunātu cilvēkus, lai viņi vakcinētos, lai nebūtu sašķeltības?

Tiešā demokrātijā cilvēkus uzrunāt ir varbūt vienkāršāk, jo ir tiešā saite. Tāpat ir ar oratora mākslu. Jā, esmu jutis, ka šī ir dāvana. Atceros epizodi: kolhoza laikos strādājām vasarā, uz siena vāla stāv veči, bērni, kas mīda sienu, un es vienkārši muldu. Vienā brīdī ieraugu, ka visi atplestām mutēm klausās. Es turpinu, paiet kāds laiks, un viens no večiem nospļaujas: tpu, velna puika! Kā viņš mūs te apvārdoja!

Citos mērogos tāda sajūta man bija Mežaparka manifestācijā 1988. gadā, kad runāju lūgšanu mātei Latvijai. Vienubrīd paceļu acis uz augšu un apstulbstu — cilvēki piecēlušies kājās un klusē, manifestācijā bija kādi 100 vai 200 tūkstoši. Runājot tiešai auditorijai, es to jūtu. Domāju intensīvi, vienmēr uztraucos. Faktiski vēl minūti vai pusminūti pirms sākt runu, nezinu, ko es teikšu, izņemot gadījumus, kad runa ir uzrakstīta. Pēkšņi vienā brīdī, kad sāku runāt pirmo teikumu, sāk rādīties teksts. Neesmu ne reliģiozs, ne mistiķis, bet kaut kādās apziņas dzīlēs tas sāk rādīties, un esmu pieķēris sevi pie domas — skatoties uz auditoriju un redzot, kā cilvēki reaģē, jau redzu nākamo teksta fragmentu un zinu, ko svītrošu un ko pateikšu citādāk. Tas viss norisinās baigā ātrumā. Parasti gan vairāk paļaujos uz rakstītiem tekstiem, bet tur mokos, jo man katram teikumam ir simts variantu. Mums ar Askoldu filmai par latviešu strēlniekiem bija 21 variants. Es nevaru izšķirties par vienu.

Tiešā demokrātijā, kāda bija Trešā Atmoda, svarīgi bija iet un balsot laukumā, jo mums nebija citas iespējas, kā tas ir pašlaik.

Lai arī tagad ir sarežģītāk, es droši vien mēģinātu cilvēkus uzrunāt tādā pašā veidā, mēģinātu izmantot to pašu pieeju, ko Atmodas laika mācītājs Juris Rubenis izmantoja LTF 2. kongresā [kad viņa runa novērsa organizācijas sašķelšanos], — tikai par to vien viņam vajadzēja saņemt pirmo Valstiskuma balvu! Viņš prata ļoti vienkāršos vārdos pateikt, ka mums šajā brīdī vienkārši ir drusku jāapstājas, jāiztur pauze, jāaiztur elpa un jāpadomā, kas mums dzīvē ir svarīgākais,— vai mums Latvija ir svarīga, vai visa sabiedrība ir svarīga. Un jāpadomā, vai esam brīvās Latvijas cienīgi. Es arī gribētu teikt, vai tas, kā mēs tagad gānām paši savu demokrātiski ievēlēto valdību, stāstām visādus brīnumus un pieprasām demisijas kara apstākļos, ir brīvas valsts cienīgi? Jo ir ļoti daudz cilvēku, varas un sistēmas, kuras grib mums iestāstīt, ka neesam savas valsts cienīgi un tā mums nepienākas.