Dailes teātra ēka laika zīmē

Laiks ir tas, kam pakļauti gan cilvēki, gan ēkas. Suverēnas celtnes pastāvēšana cauri laika nogrieznim rāda, cik laikmetīga bijusi arhitektūra un arhitekta domas lidojums.

Martas Staņas (1913−1972) darbīgais process Latvijas arhitektūrā norisinās laikā, kad valdošie ir t.s. staļinisma arhitektūras klasicizētie ekskursi ar pompozuma piedevu un padomju arhitektūras diktētie vienādojuma principi, kur noteicošais bija tautisks pēc formas, sociālistisks pēc satura. 1945. gadā, beidzot LU Arhitektūras fakultāti, jaunā arhitekte ir pozitīvisma ideju caurstrāvota – tās vēlāk darba gaitās centīsies piezemēt valdošās partokrātijas pārstāvji un dažu kolēģu neētiskā rīcība. Kā viena no sava pasniedzēja Ernesta Štālberga (1883−1958) izcilākajām skolniecēm Marta Staņa līdz ar E. Štālbergu 1950. gadā bija spiesta aiziet no darba LVU Arhitektūras fakultātē par modernās arhitektūras ideju ievazāšanu.

Komunisms un etnogrāfija arhitektūrā

Tieši M. Staņa, sākot darba gaitas, centās realizēt laikmetīgu ideju ienākšanu Latvijas arhitektūrā, tāpēc zīmīgi, ka tagad viņu uzskata par nozīmīgāko padomju modernisma arhitektūras pārstāvi. Uzdevums nebija vienkāršs. Latvijas Arhitektu savienība pēckara gados tāpat kā visa PSRS atradās dilemmas priekšā – kādai jābūt jaunajai arhitektūrai, kā veidot jauno arhitektu mācības, kas ir galvenais komunisma cēlāju arhitektūrā. Latvijas Arhitektu savienība bija vadošā organizācija, bet duāla, jo to vadīja no Maskavas un ieteiktās direktīvas bija jāpilda. Tobrīd bija tendence ēku fasādēs vietā un nevietā iepludināt etnogrāfiskā ornamenta dekoru – tā bija pēckara laikmeta iezīme. Šādā aspektā jāatzīmē dažas tolaik celtās ēkas – Kolhoznieku nams (ZA celtne, O. Tīlmanis, K. Plūksne, V. Apsītis, V. Šņitņikovs, 1953−1957), VEF kultūras nams (N. Semencovs, 1951−1960), Spilves lidosta (J. Vorobjovs, 1954).

Laikmeta arhitektūras centieni

Problēma bija padomju arhitektūras nespēja un arī negribēšana restrukturizēties gan pieejā arhitektūras normatīviem, gan jauno būvmateriālu aprobēšanā un jaunas arhitektūras sejas radīšanā. No Maskavas vietējā arhitektūras organizācijā tika iepludināti jauni biedri, kuri neprata latviski un arī necentās valodu apgūt, jo daudzi nāca no armijas resora inženieru rindām, kur diskusijas par arhitektūru kā mākslu nepastāvēja.

Tomēr tas bija laiks, kad arhitektūrā ieplūda jaunā paaudze, un paaudžu maiņa vienmēr nāk ar tieksmi mainīt veco un radīt jauno. Būtiski, ja procesu virza personības, kas pieņem izaicinājumus, nebaidās riskēt un nemaina savas domas pie katra iztapīgā ierēdnīša pavēles. Tieši tad (1959. g.) iznāk žurnāls Māksla, kur beidzot var publicēt pārdomas par arhitektūru – gan ar nelielu snobisma piedevu, bet vēsmas par aktuālo bija. Arhitekts A. Birzenieks (1893−1980), runājot par žurnālu, saka: “Žurnāls Māksla ir vienīgais logs uz Eiropu. Par nopietnām lietām jāraksta populāri, lai gan tas, iespējams, prasa zināmu apdāvinātību.”

Skolas ēka – arhitektūras zelta fonds

Arhitekte Marta Staņa savu radošo darbību aizsāka, veicot ēku rekonstrukcijas perifērijā. Tapa privātmājas, kur noteicošā loma bija sasaistei ar vidi, veiksmīgai ainavas kā arhitektūras formu paspilgtināšanas mijiedarbības izpratnei. M. Staņas arhitektūras veidolam dabas motīvs aizvien bijis tuvs – koks pie mājas, ainava kā fons, koka apdares miksēšana fasādē. 20. gs. 50. gados, kad tika projektēti vairāki objekti Zvejniekciemā, jo īpaši nozīmīga ir skolas ēka. Pirmo reizi Latvijas skolu praksē tika lietots klašu – paviljonu princips. Jau šajā projektā parādās arhitektei tik tuvie fasāžu ritmiskuma un plašo stiklojumu risinājumi apvienojumā ar proporciju, izpratni un funkcionālu risinājumu. Iekštelpu plānojumā nolasāma arhitekta Štālberga ietekme – labi apgūtā brīvā plānojuma un telpiskuma racionāls izmantojums. Zvejniekciema skola (būvēta 1955.−1959. g.) ir viens no spilgtākajiem 20. gs. 50. gadu skolu ēku paraugiem un neapšaubāmi ir Latvijas arhitektūras zelta fonds.

Dailes teātra būvēšanas ideja skarbā laikā

Arhitekte visvairāk sevi vēlējās izpaust sabiedrisko celtņu realizācijā − sākot jau ar diplomdarbu, kur risināja koncertzāles tēmu Rīgā. 1944. gadā viņa piedalās konkursā par Jelgavas mūzikas skolas projektu, kur jau iezīmējas tieksme uz neordināru formu, kas kontrastē ar tolaik padomijas arhitektūrā aktuālo klasicisma tendenču uzsvēršanu. Kad 1947. gadā pēc Dailes teātra panākumiem ar Eduarda Smiļģa (1886−1966) inscenējumu Uguns un nakts (izrāde ieguva Staļina prēmiju) viesizrādēm Maskavā tika dota zaļā gaisma jaunas teātra ēkas celšanai, Latvijas arhitekti sāka veidot scenāriju ēkas tapšanai, respektīvi, izveidoja komisiju. Domājot, kā neaizvainot “lielo brāli”, 1949. gadā uzaicināja piedalīties arī arhitektus no Maskavas, kuri bija projektējuši teātra ēkas, – Venjaminu Bikovu un Jezekielu Maļcinu. Tie bija arhitekti, kas domāja standarta rāmjos, − viņi iesniedza skici, kura neattaisnoja uz to liktās cerības par formās paskarbu, vienkāršu, racionāli modernu un mūsdienīgu teātra ēku. Savukārt M. Staņu ideja ieinteresēja, un viņa faktiski jau 1956. gadā iesāka darbu pie teātra ēkas idejas tapšanas. 1958. gadā tika izveidota jauna komisija, kurā bija arhitekti A. Reinfelds, O. Krauklis, Ē. Fogelis un J. Rihters, konsultanti E. Smiļģis un mākslinieks Otto Skulme (1889−1967), lai izvēlētos jaunbūves vietu pilsētvidē.

Piedzimt par agru

Staņa bija priekšā savam laikam – var teikt, laime, ka tu to vari, bet nelaime, ka tevi nesaprot un nenovērtē. Stipra personība, kas domāja mūsdienu kategorijās, būtībā piedzima par agru, dzīvoja par strauju. Kamēr komisija Rīgā no 10 variantiem izvēlējās Dailes teātrim labāko vietu, režisors E. Smiļģis ar lielu aizrautību metās iekšā procesā. Viņam patika ideja par novietni krastmalā Rātslaukumā, bija pat izdomājis, ka pazemē varētu atrasties dekorāciju novietne, butaforu un galdnieku darbnīcas. Taču aplēstās būvniecības izmaksas izrādījās par lielu. Savukārt ideja par novietni Vērmaņa dārzā vai Strēlnieku dārzā tika noraidīta, jo tas nozīmētu postīt vēsturiskos parkus. Vēl bija ideja teātri būvēt K. Barona ielā, kur vēlāk uzcēla Sporta pili (tagad nojaukta), Republikas laukumā, vecā teātra vietā Lāčplēša ielā, Brīvības un Miera ielas krustojumā, kara laikā zudušas ēkas vietā, Brīvības un Stabu ielas krustojumā, pretī bijušajai čekas ēkai. Beidzot, kad komisija izvirzīja ideju būvēt ēku Brīvības ielā, tā izrādījās dzīvotspējīga no visiem aspektiem, un sākās apspriešana, kādai tad jābūt jaunā gadsimta celtnei. Ne tikai komisija, bet pats E. Smiļģis ar savām epohālajām idejām virzīja domu par celtni ar virsuzdevumu – kalpot Dailei un Mākslai.

Kontrasts kā atskaites punkts

Jaunā un vecā simbioze vienmēr izraisa diskusijas, neizpratni un arī nepieņemšanu. Šādu ceļu bija lemts noiet M. Staņas projektētajai Dailes teātra ēkai. Katrs jauns arhitektūras objekts, kā secinājis arhitekts Oļģerts Ostenbergs (1925−2012), cilvēku uztverē pārdzīvo vismaz divus laikposmus. No kontrasta, ko rada jaunais, līdz salīdzinājumam ar ierasto. Jo efekts spilgtāks, kā tas bija ar Dailes teātra ēku, jo konfrontācija spēcīgāka. 1959. gadā tika izsludināts konkurss, un M. Staņa iesniedza projektu, kura tapšanā piesaistīja arhitekti Teklu Ieviņu (1915−1997). Žūrijā bija kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, Kārlis Plūksne, Ēvalds Kiše, Osvalds Tīlmanis, Fricis Rokplenis (Kultūras ministrijas mākslas daļas vadītājs), Jānis Palkavnieks, Arnolds Senakols, Jānis Jagars, Andrejs Aivars (Augenbergs), Augusts Deglavs, Arnolds Krastiņš (LU pasniedzējs), Jānis Gailis, Jānis Salmiņš, Vaidelotis Apsītis un žūrijas sekretārs arhitekts Andrejs Holcmanis. Konkurss, protams, izraisīja lielu rezonansi arhitektu vidū, tika iesniegti 25 projekti.

Komisija pēc asām diskusijām nolēma pirmo vietu nepiešķirt, kaut vēlāk kuluāru sarunās visi atzina, ka M. Staņas projekts ir bijis labākais. Godalgoja trīs projektus, turklāt M. Staņas un Artūra Reinfelda (1911−2003) un Veltas Reinfeldes (1925−2012) projektu atzina par labu esam, novēlot, lai kopā veido labu rezultātu. Tas nav vienkārši, jo katram arhitektam kā radošai personībai ir savs priekšstats, kādai jābūt teātra ēkai, un katram ir savs rokraksts arhitektūras formveidē.

100 speciālisti pie viena projekta

Dailes teātra ēkas tapšana bija notikums, ko iespaidoja gan partokrātijas lēmumi, gan sabiedrības izpratne, kādai jābūt mūsdienīgai teātra ēkai. Rīgā līdz tam bija tikai klasicisma un historisma formās celtas teātra ēkas. Modernisma arhitektūra lauza sev ceļu. Radošajā procesā uz šīs skatuves fona satikās divi meistari – Eduards Smiļģis un Marta Staņa, kas viens otru papildināja domas lidojumā. Sākās uzskatu cīņa starp M. Staņu un A. Reinfeldu, kādu veidot teātra ēkas tēlu. Staņa piesaistīja arhitektu Imantu Jākobsonu (1934−1993) un Haraldu Kanderu (1927). Līdztekus bija jāpārvar birokrātijas cenzūra un jāizpilda Maskavas normas arhitektūras jomā. Katru projekta stadiju arhitekti brauca saskaņot uz Maskavu. Šeit noteicošā loma bija E. Smiļģa oratora spējām un M. Staņas neatlaidībai. Viņa bija spēcīga personība, kas nebaidījās runāt tieši un atklāti, ja bija pārliecināta par savu taisnību. Dailes teātra ēka tapa no 1959. līdz 1976. gadam, un pēdējos gados pie projekta strādāja jau apmēram 100 speciālisti – tik sarežģīts un darbietilpīgs bija šis process.

Izcila mākslinieciskā gaume

Arhitekts E. Šēnbergs atminas: “Staņa no visiem latviešu arhitektiem ir visiezīmīgākā, es teiktu iezīmīgākā, jo viņai bija tāda lieta, kā ļoti pietrūkst, – Antonova lieta, viņai ir izcila mākslinieciskā gaume, veikli prata ar akvareli pludināt un visiem piegāja klāt, un perspektīvi uzmālēja 10 minūšu laikā, ar krāsām rīkojās brīvi, un viņa nepušķoja, stīvi, kokaini – to redz Dailes teātrī, ka viņa visu salika. Viss funkcionē!”

Teiktajam var piekrist, jo tieši M. Staņai un M. Ģelzim uzticēja interjera sekcijas vadīšanu Latvijas Arhitektu savienībā, un Dailes teātra interjera veidošanā M. Staņa inspirēja daudzas jaunas idejas – atklātās betona konstrukcijas, faktūru kontrasts, ritma un proporciju saskaņa. Ideju par foajē un bufetes mēbeļu drapējumu sarkanā krāsā neatļāva realizēt. Arī E. Smiļģa ideja par skatuves transformāciju ar iecerēto atveramo aizskatuvi, to sapludinot ar āra telpu, netika izveidota. Interjera realizācijā piedalījās A. Vilbergs, A. Ramats, I. Muravskis. Liela loma bija konstruktoram A. Briedim un akustiķim A. Vecsīlim. Savukārt pēc partijnieku ieteikuma radās piebūve (I. Jākobsons), kur atpūsties banketos, un blakus tai arī īpašo sakaru telpa. Tagad Dailes teātrī ir 3 zāles – Lielā un Mazā zāle un Kamerzāle.

Dailes liesmas

Arhitekts veido līdzsvaru starp prātu un loģiku, kas pārtop proporciju skaistumā, bet būtiskais ir saikne ar ārtelpu. It sevišķi, ja celtne atrodas strauji pulsējošā pilsētvidē. Ēka nekad nav vientuļa, tā vienmēr ir dialogā ar vidi un laikmetu. Varbūt tāpēc tik grūti ir izprast arhitektūras šedevru likteņus un to turpmāko dzīves gaitu. Dailes teātra ēka brīvi novietota kvartālā, un tās kompleksu veido vairāki būvķermeņi, kur dinamika panākta ar dažādo līmeņu kārtojumu telpās. Ēkai ir skaidra, lakoniska un vienkārša arhitektūras formveide un funkcionāls telpu izkārtojums. Brīvības ielas pusē uzsvērts horizontālais akcents ar 2. stāva vestibila plašo stiklojumu, kas optiski palielina ilūziju par iekštelpu plašumu. Gan stiklojums, gan ieejas izcelšana ar brīvstāvošiem balstiem rada ēkas viegluma efektu, māksliniecisko kāpinājumu un emociju lādiņu piedod O. Feldberga cilnis – dailes liesmu simboliskais akcents. Tā ir kā emocionāli vadīta radoša iekšējā kustība, kas ir nevaldāma un vēlas parādīties ārpusē. Robežu pārvarēšana.

Telpiskā domāšana labi realizēta plašajās kāpnēs un izejā, kas ved uz dārzu. 20. gs. 60. gados agrākā vieta ar ierastu nomales apbūvi kļuva par pilsētas centra daļu, iegūdama pilsētbūvniecisku aktualitāti. Tāpēc teātra priekšlaukuma izveide bija būtiska, tas palīdz ēku uztvert jau iztālēm un aktīvi pozicionē tās formu emocionālo kāpinājumu.

2006. gadā, gatavojoties NATO samitam Rīgā, notika Dailes teātra ēkas rekonstrukcija, piedaloties arhitektam M. Batragam. Atjaunošanai A. Kalvīša valdība bija piešķīrusi 4 miljonus latu. Teātra ārējais tēls netika mainīts. Nomainīja logus, laboja fasādi un iekštelpās uzlaboja foajē grīdas, modernizēja apkuri, santehniku. Toreizējā kultūras ministre H. Demakova izteicās, ka Dailes teātra rekonstrukcija jāveic straujā tempā, ēka būs jāpiemēro NATO pasākuma prasībām, “tomēr “apbižot” kultūru mēs neļausim”.

Tikai laiks parāda, cik uzmanīgiem jābūt ar noliegumiem vai kategoriskiem imperatīviem bez analītiskas iedziļināšanās procesā. Laikam ritot, politiskās intrigas aizmirstas, bet arhitektūras ietekme pilsētvidē, ja tā ir bijusi laikmetīga, turpina radoši uzrunāt sabiedrību. To pašu var teikt par arhitekta dzīves gājumu. Viņa dzīves nospiedums ir ierakstīts ēkās, kuras paliek, kad autora dvēsele jau ceļo Visumā.

Nākotnes vīzija

VAS Valsts nekustamie īpašumi vadībā 2020. gadā tika sākti būvdarbi Dailes teātra ēkas energoefektivitātes paaugstināšanai – ēkai tiek atjaunotas un siltinātas ārsienas, skatuves tornis un jumti, nodrošinot nepieciešamo komfortu gan teātra darbiniekiem, gan skatītājiem, vienlaikus samazinot apkures un elektroenerģijas izmaksas. Būvdarbi tiek veikti, respektējot Martas Staņas projektu un saglabājot esošo modernisma arhitektūras veidolu.

Izstrādājot projektu Dailes teātra apkārtesošās teritorijas labiekārtošanai, 2019. gadā kopīgu sadarbību sāka VNĪ un Rīgas domes Īpašuma departaments. Skvērs pieder diviem īpašniekiem – skvēra daļa Bruņinieku ielas pusē un Brīvības ielas pusē līdz teātra kasēm ir VNĪ pārvaldībā, atlikusī daļa Brīvības ielas pusē no kasēm līdz Matīsa ielai ir Rīgas pašvaldības īpašumā.

2019. gadā noslēdzās metu konkurss, kur astoņu iesniegto projektu konkurencē par labāko teritorijas sakārtošanai tika atzīta arhitektu biroja MADE arhitekti iecere. 2019. gada izskaņā VNĪ un Rīgas dome noslēdza trīspusēju līgumu ar arhitektiem par būvniecības ieceres izstrādi teātra priekšlaukuma un parka labiekārtošanai, kas nav ticis atjaunots kopš padomju laika. Īstenojot arhitektu ieceri, plānots paplašināt arī teritorijas zaļo zonu – no vairākiem desmitiem teritorijā esošo koku tiks izzāģēti 8, kuri pēc ekspertu izvērtēšanas atzīti kā savu mūžu nokalpojuši, un to vietā papildus iestādīti vismaz 23 jauni lielizmēra koki. Tāpat arī tiks ierīkoti soliņi un laternas,  radot vēl vienu sakārtotu vietu iedzīvotāju atpūtai un labsajūtai.

“Mūsu galvenais mērķis ir padarīt laukumu pieejamu pilsētniekiem un nodrošināt augstvērtīgu publiskās telpas kvalitāti, respektējot 1976. gadā pēc arhitektes Martas Staņas projekta celtā teātra arhitektūru. Sadarbojoties ar SIA Labie koki ekspertiem, laukuma labiekārtojuma ietvaros tiks veidoti pārdomāti apzaļumojumi un paredzēti jauni, lielizmēra koku stādījumi, kas ir neatņemama laikmetīgas pilsētvides sastāvdaļa,” ieceri atklāj MADE arhitekti galvenais arhitekts Miķelis Putrāms.