Kāpēc Džordana Petersona “12 likumi dzīvei” ir grāmata, kas jāizlasa katram

Grāmatas nosaukums izskatās pretenciozs. Tā ir pārdota vairākos miljonos eksemplāru. Paradoksāli – grāmata, kas glorificē “noteikumus” kā nepieciešamību panākumu gūšanai, nonāca pie publikas mēnešiem ilgi pirms mūsu sabiedrības visregulētākā laika – Covid laika.

Sākumā man jāsaka, ka es vienmēr esmu izvairījies no grāmatām, kas  ir tikai “dažu soļu” risinājums. Dzīve ir pārāk sarežģīta un daudzveidīga, lai būtu iespējams atrast vienkāršus risinājumus. Tāpēc, lai gan man patika Petersona ārkārtīgi populārie YouTube video, es pretojos idejai lasīt šo grāmatu. Dzīves noteikumi? Vai tiešām ir noteikumi, kas var garantēt ikviena panākumus? Ja tie tur ir, kāpēc tikai divpadsmit? Vai šie 12 ir labāki par Bībeles desmit baušļiem? Nu man jāsaka, ka kļūdījos. Petersons piedāvā materiālu pārdomām, ko vēlos ieteikt ikvienam, īpaši tiem, kas ir iesaistīti jauniešu (gan skolotāju, gan vecāku) izglītošanā.

Ceļvedis veiksmīgai dzīvei ir bijis mūžīgs intelektuāļu, filozofu, pedagogu, mācītāju u.c. galvenās rūpes. Petersons atzīst, ka viņš plaši izmanto to, ko cilvēce ir uzkrājusi: Bībeli, grieķus, mūsdienu filozofus, visu ceļu no grāmatas “Radīšana” līdz Viktoram Franklam.

Visi vēlas, lai mūsu dzīves ceļa plānošanas laikā būtu skaidri norādījumi. Jau daudzus gadus pats vadu kursu par personīgo un karjeras attīstību. Es zinu, cik sarežģīti tas varētu būt un kā pašreizējā paaudze saskaras ar lielām grūtībām atbilžu atrašanā. Pats Petersons intervijā BBC atzina, ka, iespējams, kaut kas nav kārtībā, kāpēc miljoni meklē šīs atbildes viņa YouTube kanālā.

Šeit grāmatas iemesls: cilvēkiem, jo īpaši jauniešiem, ir ļoti grūti atrast virzienu savai dzīvei un karjerai… Un vēl grūtāk atrast kādu, ar ko par šo runāt.

Kāpēc uzskatu, ka Petersons to izdarīja pareizi? Uzskaitīšu dažus iemeslus (starp citu, domāju, ka grāmata ir mazliet par garu). Iespējams, ka saraksts nav pilnīgs, un es ceru, ka jums būs interesanti to izlasīt (ja jūs šaubāties, man nav komerciālas intereses par šo publikāciju).

a) Grūtākie dzīves jautājumi

Autors neizvairās iepazīstināt lasītāju ar visgrūtākajiem jautājumiem, par kuriem visi domā, kad esam vieni. Iespējams, šī ir grāmatas galvenā vērtība un dara pārsteidzošu tās popularitāti. Drosmīgi tiek aprakstīti tādi temati kā ticība, laulība, nāve, sekss, psiholoģiskās slimības u.c. Autors ir nepārprotami pārliecināts, ka, izvairoties no šiem jautājumiem, mēs sev nenodarām neko labu. Tā ir liela mācība gan skolotājiem, gan vecākiem: vislabākais uzticības signāls ir tas, ka mēs neizvairāmies no realitātes.

b) Optimisms un reālisms

Grāmata ir pilna ar skumjām detaļām par mūsu neseno vēsturi un to, cik sliktas lietas var notikt mūsu dzīvē. Petersons apraksta visas problēmas, ar kurām cilvēks var saskarties savas dzīves un karjeras laikā, ar reāliem piemēriem. Vienlaikus autors aicina nepārtraukti uzņemties atbildību par mūsu dzīvi. Viņš mūs nez kāpēc aicina būt par “mūsu dzīves uzņēmējiem”. Tas ir sarežģīts vēstījums paaudzei, kas ir pieradusi daudz saņemt, pat nepūloties tā labā. Petersons saprot mūsu problēmu: ja mēs ļaujam jaunajai paaudzei iegūt visu, ko viņi vēlas, mēs ierobežojam viņu nākotnes spējas vadīt savu dzīvi.

c) Brīvība no vs. Brīvība par

Kopš Francijas revolūcijas pasaule ir arvien vairāk ņēmusi vērā individuālo brīvību. Tas ir liels sasniegums. Mums šodien ir izvēles tiesības gandrīz visās mūsu dzīves jomās. Pašlaik izaicinājums ir, kā izmantot šo brīvības līmeni. Mēs šodien esam “brīvi no” daudzām lietām, bet vai mēs esam pietiekami izglītoti, lai zinātu “kam”? Jauniešu izglītošana gudrībā un drosmē, iespējams, ir visgrūtākais uzdevums, ko ikviens var veikt. Petersons šo izaicinājumu uzlūko kā visizšķirīgāko no grāmatas pirmsākumiem.

d) Metafizikas atjaunošanās

Dekarts popularizēja slaveno “cogito, ego sum” (domāju, tātad esmu). Netīšām viņš uzsāka modernismu un tā pēcmodernismu, kam ir viena būtiska īpašība: es vispirms savā prātā meklēju “ideālo” patiesību, kad par to jūtos pārliecināts – apstiprinu. Kopš tā laika pamazām un nepārtraukti intelektuālā pasaule attālinājās no realitātes. Sekas bija jūtamas, jo īpaši 20. gadsimtā, kad tika attīstītas sociālās sistēmas (nacisms un padomju sistēma), neņemot vērā cilvēka universālo dabu. Petersons norāda, cik svarīgi ir atgriezties pie lietu realitātes, vispirms meklēt realitāti, kur realitāte ir: reālajā pasaulē. Šādai pieejai ir ne tikai sekas intelektuālā vai vēsturiskā līmenī. Tam ir sekas mūsu ikdienas dzīvē: Petersons daudzās personiskajās traģēdijās saskata paradumu “izvairīties no realitātes”, koncentrēties uz ideālu, kas tajā pašā laikā neeksistē, mēs ilgojamies pēc mūsu ikdienas neticamās realitātes ar visām tās gaismām un ēnām.

e) Pazemība

Tas ir svarīgākais iemesls, kāpēc iesaku lasīt šo grāmatu. Petersons nesaka neko jaunu, vismaz neesmu to atradis. Viņš izmanto klasisko literatūru no dažādām jomām, zinātnēm, kultūrām un ticībām un integrē tās tādā veidā, kas liek jums saskatīt gudrību aiz tām. Tas prasa lielu pazemību. Savā ziņā viņš, šķiet, cenšas būt par būtisku izvēlētas klasikas skaļruni un palīdzēt mums tās pielietot mūsu intelektuālajos un ikdienas izaicinājumos.

Es neplānoju grāmatu padarīt populārāku ar šo rakstu. Es būtu priecīgs, ja jūs apsvērtu šos jautājumus un to, kā jūs kā pedagogs vai vecāks uzrunājat savus “audzēkņus”. Tā ir taisnība, ka mums ne vienmēr ir atbildes uz galvenajiem jautājumiem. Tā  ir patiesība, ka daudzreiz mēs paši neesam gatavi uzklausīt atbildes uz šiem jautājumiem. Tomēr ir kas tāds, uz ko mums nav tiesību: atstāt novārtā dialogu ar realitāti.

Petersons reizēm var izklausīties provocējošs un dogmatisks, kas masu auditorijai parasti nepatīk. Tad kāpēc viņš ir tik populārs? Galvenais, manuprāt, ir viņa godīgums. Viņš saskaras ar izaicinošiem jautājumiem un neslēpj tos no saviem lasītājiem un auditorijas.

Es jūtu, ka mums trūkst godīguma savās sarunās, retorikā, savās izglītības programmās. Mums ir “jārada mūzika” – ja mēs rūpējamies par nākamajām paaudzēm, mums ir jābūt atklātiem un jāatklāj dialogs par visām svarīgākajām lietām dzīvē un karjerā. Tāpēc šī grāmata ir revolucionāra: tā “rada ar mūziku” un ar to cenšas dejot…

Noslēguma piezīme: šajā rakstā ir tikai mans personīgais viedoklis par Petersona grāmatu, nevis par citiem viņa rakstiem, lekcijām utt.

Es pilnībā saprotu dažādās izjūtas, kas cilvēkiem ir pret Petersonu, ņemot vērā plašsaziņas līdzekļu interpretāciju par viņa domām sociāli jūtīgos jautājumos, piemēram, darba samaksas atšķirībā starp sievietēm un vīriešiem. Man reizēm šķiet, ka Petersona uzskati ir nepareizi interpretēti. Iespējams, nākotnē uzrakstīšu kādu rakstu arī par to.