Latvijas enerģijas, vides un klimata nākotne ir zaļa, bet ir izaicinājumi

“Latvija ir viena no ES valstīm ar labākajiem rezultātiem atjaunojamo energoresursu jomā, taču ir jāpieliek lielākas pūles, lai uzlabotu energoefektivitāti” – ar šādu vērtējumu sākas Eiropas Komisijas dienestu darba dokumenta 2020. gada ziņojuma par Latviju vides ilgtspējas sadaļa. Šis dokuments klajā nāca ap to laiku, kad Covid-19 pandēmija sasniedza Latviju un arī mūsu valstī tika izsludināta ārkārtējā situācija. Cīņa ar koronavīrusu likusi mums citām acīm paskatīties uz daudzām lietām, arī pievērst uzmanību jautājumiem, kurus nedrīkst atstāt novārtā.

Latvijas enerģijas, vides un klimata nākotne ir zaļa, bet ir izaicinājumi, kas prasa risinājumus. Latvijā elektroenerģijas ražošanai izmanto daudz atjaunojamo energoresursu (AER). Arī daudz siltuma saražojam, izmantojot biomasu, kas pieejama uz vietas Latvijā. Tomēr ir arī izaicinājumi. Piemēram, ja neskaita trīs lielās hidroelektrostacijas, tad Latvijā, izmantojot AER, nemaz tik daudz elektroenerģijas nesaražo. Arī siltuma ražošanā būtisku lomu spēlē dabasgāze, kas pats par sevi ir tīrs kurināmais, bet ir fosils, neatjaunojams un importējams no citām valstīm. Vēl pamatīgs izaicinājums ir atkritumu apsaimniekošana – cik daudz atkritumu radām, cik šķirojam, cik aprokam un cik pārstrādājam.

Atjaunojamo energoresursu ziņā Latvija ir starp Eiropas Savienības pirmrindniecēm – kopā ar Zviedriju, Somiju, Dāniju un Austriju mums ir lielākā atjaunojamo energoresursu daļa enerģijas bruto galapatēriņā. Tas, protams, ir labi, bet pētīsim tālāk, un tālāk ir jāskata divi pārveidotās enerģijas veidi – elektrība un siltums.

Mums ir jāapzinās, ka Latvijas labie rādītāji elektrības segmentā ir tikai pateicoties vēsturiskajam mantojumam – trīs lielajām uz Daugavas uzceltajām hidroelektrostacijām (HES).

Savukārt, ja paskatāmies, kāda loma ir citiem atjaunojamajiem un neizsīkstošajiem energoresursiem, tā ir pagalam niecīga. Latviju apsteidz gan lietuvieši, gan igauņi, kas īpaši pēdējo desmit gadu laikā ir strauji attīstījuši, piemēram, vēja enerģijas izmantošanu elektrības ražošanai.

Siltuma ražošanā divi dominējošie resursu veidi ir koksne un dabasgāze. Pilsētās ar dabasgāzes apgādes infrastruktūru centralizēto siltumapgādi nodrošina ar dabasgāzi. Uzskatāmākais piemērs ir Rīga ar TEC1 un TEC2 dabasgāzes koģenerācijas stacijām, kas var vienlaikus ražot gan siltumu, gan elektroenerģiju. Rīgas perifērijā un reģionos izplatītāka ir biomasas koģenerācija, kur pamatā kā kurināmais tiek izmantota šķelda, taču ir tehnoloģijas, kas līdz ar pamata kurināmo ļauj līdzsadedzināt arī citu kurināmo.

Kūdras problēma – putēšana

Viens no iespējamajiem līdzsadedzināšanas risinājumiem ir vietējais enerģijas resurss kūdra. Tā atjaunojas ilgākā laikā, tāpēc netiek uzskatīta par atjaunojamu resursu, vienlaikus šis kurināmais nav arī “īsts” fosilais resurss. Vēl iespējams līdzsadedzināt citus materiālus, piemēram, atkritumus, kas nav izmantojami otrreizējā pārstrādē. Kūdras gadījumā problēma, kāpēc tā netiek plaši izmantota, ir tās lietošanas blaknes – putēšana transportējot un uzglabājot, nepieciešamība pielāgot sadedzināšanas iekārtas tehnoloģiskos risinājumus un cietās daļiņas, kas sadedzināšanas rezultātā nonāk apkārtējā vidē.

Ja elektrostacijas, kas ražo tikai elektrību, var uzbūvēt jebkur, ja vien ir iespēja izveidot pieslēgumu sadales tīklam, tad siltuma ražošanā ir svarīgi, lai koģenerācijas stacija atrastos maksimāli tuvu mājokļiem, kuriem būs jānodrošina siltumapgāde, vai citiem siltuma patērētājiem. Jo garāka siltuma piegādes trase, jo lielāki siltuma zudumi. Koģenerācijas stacijas jēga primāri ir ražot siltumu, elektrība ir siltuma ražošanas blakusprodukts.

No aprites ekonomikas neaizbēgsim

2015. gadā Eiropas Komisija pieņēma rīcības plānu, kura mērķis bija paātrināt Eiropas pāreju uz aprites ekonomiku. Tā ir filozofija, kas daudzviet pasaulē valsts līmenī tiek pozicionēta kā atbilde arvien augošajiem atkritumu kalniem. Šogad pavasarī Eiropas Komisija ziņoja, ka no 54 Aprites ekonomikas rīcības plānā paredzētajiem pasākumiem visi ir vai nu īstenoti, vai uzsākti.

Jau minētajā Eiropas Komisijas dienestu darba dokumenta 2020. gada ziņojumā par Latviju sadaļā par aprites ekonomiku norādīts, ka “Latvija patlaban apspriež aprites ekonomikas stratēģiju, ko plānots pieņemt vēlāk 2020. gadā.” Jebkurā gadījumā skaidrs ir tas, ka ar vai bez stratēģijas aprites ekonomikas principu ieviešana Latvijai secen nepaies.

Aprites ekonomikas ideja ir vērsta uz to, lai mēs ražotu un patērētu pēc iespējas saprātīgāk. Arī materiālus, kas paliek pāri pēc ražošanas un patērēšanas, nepieciešams nokopt pēc iespējas saprātīgāk, iespējami lielāku apjomu realizējot otrreizējā apritē. Tomēr atslēgas vārds aprites ekonomikas kontekstā ir prevencija jeb novēršana, un tieši caur šo prizmu jāskata visas mūsu darbības. Piemēram, atkritumu gadījumā tas nozīmē, ka mērķis ir nevis vienkārši samazināt radīto atkritumu daudzumu, bet jau pirmsākumos novērst to, ka tiek saražots kaut kas par daudz, tiek saražots kaut kas, ko nepatērē, vai tiek saražots kaut kas nekvalitatīvs, kas ātri saplīst un nonāk atkritumos.

Pamatideja ir tāda, ka jau sākumā ir jādomā un jārēķina, ko ražot, kādus izejmateriālus izmantot un vai tas patiešām ir nepieciešams. Nākamais solis – ko ikviens patērētājs ar saražoto iesāk, vai efektīvi to izmanto. Beidzamais solis ir atkritumi – te galvenais ir šķirošana, lai nodrošinātu efektīvāku dažādu pārstrādājamu materiālu otrreizējo izmantošanu. Eiropas Komisija uzsver, ka Latvija ievērojami atpaliek resursu atkārtotas izmantošanas un pārstrādes mērķu īstenošanā, jo stimulu trūkums pašvaldībām kavē ieguldījumus dalītā atkritumu savākšanā.

Atkritumu šķirošana buksē

Salīdzinoši laba aina ir ar papīru, ko ir ierasts izmantot otrreizējā pārstrādē. Daļa papīra tiek izmesta, taču atšķirībā no plastmasas papīrs lielākoties bioloģiski noārdās. Viens no resursiem, kas tiek pārstrādāts, ir dažādi plastikāti. Veikalos varam iegādāties maisiņus, kas ražoti, izmantojot otrreizēji pārstrādātas izejvielas. Tur var būt izmantotas gan tādas izejvielas, kas tālāk bioloģiski noārdās, gan tādas, kas nenoārdās. Tomēr materiālu dzīves cikls ir atšķirīgs, un pienāk brīdis, kad materiāls pēc vairākkārtējas izmantošanas ir tiktāl noplicināts, ka to vairs tālāk izmantot nav iespējams. Un tad ir jādomā, ko ar šādiem atkritumiem darīt.

Latvija ir viena no tām valstīm, kas ES negatīvi izceļas ar ļoti augstu atkritumu poligonos noglabāto atkritumu īpatsvaru. Ja Rietumeiropas valstīs, kas ir līderes atkritumu pārstrādē, tiek noglabāta vien neliela daļa atkritumu, tad Latvijā vēl pavisam nesen noglabāto atkritumu īpatsvars bija virs 80%. 2018. gadā Latvijas sadzīves atkritumu pārstrādāšanas rādītājs (ieskaitot kompostēšanu), kas tika paziņots Eurostat, bija tikai 25%, savukārt poligonos apglabāto atkritumu īpatsvars bija 59%.

Ir dažādi cēloņi tik neefektīvai un videi nedraudzīgai saimniekošanai, bet skaidrs, ka ilgi tā turpināties nedrīkst. Kontekstā ar aprites ekonomikas ideju virzību ES Latvijai nāksies daudz rūpīgāk strādāt, lai būtiski kāpinātu atkritumu šķirošanas apjomus un ražošanā ņemtu vērā ekodizaina principus. Latvijā ļoti daudz atkritumu rada mājsaimniecības, un šķirošana atvieglotu to pārstrādi un motivētu saudzīgāku attieksmi un rīcību pret dabu un resursiem.

Darbi ietekmē domāšanu

Zinātniskajā literatūrā izcelts vēl cits aspekts, kas ir pat svarīgāks par šķirošanu, lai atvieglotu pārstrādi – ja mājsaimniecības šķiro, tām rodas videi draudzīgāka attieksme pret resursu izmantošanu kopumā, jo reāla darbība ietekmē domāšanu. Ja esi spiests piedomāt, lai vidē nenonāktu atkritumi, vai tie iepakojuma materiāli, ko izmanto, būtu kvalitatīvi pārstrādājami un varētu turpināt dzīvot otro, trešo vai ceturto “dzīvi”, tad šī darbība motivē attiekties pret resursiem, to izmantošanu un apriti videi daudz draudzīgākā veidā.

Aprites ekonomikas principi paģēr, ka Latvijai arvien vairāk arī normatīvais regulējums jāpielāgo, lai tas veicinātu atkritumu nerašanos, šķirošanu un otrreizējo apriti gan izejvielu radīšanā, gan enerģijas ražošanā materiālu dzīves cikla beigās. Ja mājsaimniecību līmenī reizēm krāsnī sadedzināt iemetam kādu papīru, ko nevaram nodot pārstrādei, tad industriālā mērogā runa ir par tādu atkritumu dedzināšanu, kas nav atkārtoti izmantojami un pārstrādājami.

No atkritumiem iegūtā kurināmā ražošanā pārsvarā tiek izmantotas dažādas plastmasas vai materiāli, kas nav otrreiz izmantojami un pārstrādājami. Tie var būt arī materiāli, kas bīstami videi, piemēram, medicīniskie izstrādājumi, kurus nedrīkst apglabāt poligonos, bet kurus iespējams sadedzināt ļoti augstā temperatūrā, izlaižot cauri noteiktiem tehnoloģiskiem procesiem un panākot, ka pāri paliek tikai pelni. Šos pelnus tālāk atkal var izmantot kā izejvielu, piemēram, būvmateriālu ražošanā.

Viens no risinājumiem – līdzsadedzināšana

Ja runājam par atkritumu industriāla mēroga izmantošanu enerģijas iegūšanai, tad, visticamāk, efektīvākais veids ir no atkritumiem iegūto kurināmo līdzsadedzināt, piemēram, biomasas koģenerācijas stacijā. Tehnoloģiski tiek nodrošināta pietiekami augsta sadegšanas temperatūra, lai process noritētu videi nekaitīgā veidā. Piemēram, Kopenhāgenā, tieši šādā veidā līdzsadedzinot, tiek izmantots no atkritumiem iegūts kurināmais, arī Stokholmas centrā daudzus gadus darbojas atkritumu sadedzināšanas rūpnīca. Eiropas Savienībā līderes atkritumu līdzsadedzināšanā ir Skandināvijas un Beneluksa valstis, kamēr Latvija ir šādu atkritumu apsaimniekošanas risinājumu neizmanto tikpat kā nemaz.

Savukārt mājsaimniecības atkritumus dedzināt nevar – tas nav draudzīgi ne videi, ne pašu dedzinātāju veselībai. Mājsaimniecībām būtu svarīgi ar savu rīcību dot tirgum signālu, veicinot videi draudzīgu materiālu un iepakojuma ražošanu. To var izdarīt ikviens, jau pirkšanas brīdī izvēloties produktus un preces, kuru iepakojums ir videi draudzīgs, jo tas ir veids, kā neradīt liekus atkritumus. Otrkārt, preces ir jālieto efektīvi, lai tās nokalpo pilnu dzīves ciklu, bet pēc tam tās jānodod otrreizējai pārstrādei.

Industriālā līmenī mērķis ir samazināt kopējo atkritumu apjomu. No tā, kas paliek pāri, pēc iespējas mazāk jāapglabā atkritumu poligonos, bet pēc iespējas vairāk jāpārstrādā. Un arī nepārstrādājamie materiāli un atkritumu atliekas jāizmanto pēc iespējas efektīvāk, un viens no efektīvākajiem veidiem ir šādus nepārstrādājamos atkritumus sadedzināt, iegūstot enerģiju.

Varam izdarīt labāk

AER tehnoloģijas attīstās – kļūst efektīvākas un ļauj saražot enerģiju ar zemāku pašizmaksu. Piemēram, vēja turbīnu un saules fotovoltiskās tehnoloģijas ir attīstījušās tik strauji, ka pie noteiktiem apstākļiem to attīstībai vairs pat nav nepieciešams valsts atbalsts – tās spēj labi konkurēt tirgū ar tradicionālajām tehnoloģijām.

Arī otram pieminētajam izaicinājumam – atkritumu daudzumam un tam, kas ar atkritumiem notiek, ir labi risinājumi, kas saistīti gan ar materiālu un preču “zaļāku” dzīvesciklu, gan patērētāju uzvedības modeļu maiņu. Attīstot atkritumu šķirošanu, otrreizējo pārstrādi, reģenerāciju un izmantojot labāko pieejamo tehnoloģiju principu, mazāk atkritumu tiks radīts, vairāk tiks savākts un pārstrādāts, bet tos atkritumus, kam nevar dot jaunu dzīvi vēlreiz, var pārvērst enerģijā – visiem tik nepieciešamajā siltumā un elektrībā.