Jāieklausās, kad kaimiņu vadonis raksta par vēsturi

Komentārs 18. jūnijā amerikāņu žurnālā The National Interest publicētajam Krievijas prezidenta Vladimira Putina rakstam The Real Lessons of the 75th Anniversary of World War II (Īstās Otrā pasaules kara 75. gadskārtas mācības).

Kad kaimiņvalsts politiskais vadonis raksta par vēsturi, ir jāieklausās. Vēl vairāk, ja vēstures vēstījums kļūst par doktrīnu ar tagadnes implikācijām. Raksts, trīs vārdos, ir – Putina vēstures doktrīna un vienlaikus – pamācība. Tās misija un mērķis – glorificēt vairs neeksistējošo Padomju Savienību, “kas guva episko, sagraujošo uzvaru pār nacismu un izglāba visu pasauli” un atjaunot pēckara pasaules kārtību, kas “lika pamatus pasaulei, kurā par spīti visasākajām pretrunām 75 gadus nebija globāla kara”. Šādā augstā morālā aspektā doktrīnai jau piemīt ticības apliecinājuma pazīmes.

Putina doktrīna noraida vēstures interpretācijas, kas Padomju Savienību un tās parakstītos līgumus ar nacistisko Vāciju tēlo kā galveno cēloni kara izraisīšanā. Hitlera–Staļina pakts ir bijusi apstākļu uzspiesta nepieciešamība pašaizsardzības nolūkos; īstenībā PSRS bijusi atturīga pakta partnere. Galvenie vainīgie kara izraisīšanā bijuši Rietumu sabiedrotie un tā lielākais upuris – Polija. Padomju Savienības rīcība visnotaļ ir bijusi cēlu motīvu vadīta, un Padomju Savienība cietusi gan lielākos upurus, gan pelnījusi uzslavu kā nacistiskās valsts sagrāvēja. Jebkāda cita interpretācija ir nepieļaujama vēstures pārrakstīšana un necieņa pret Padomju Savienības upuriem un varoņiem.

Putina doktrīna ļoti tiešā veidā skar Latviju un abas Baltijas kaimiņvalstis ne tikai vēsturiskā, bet arī tagadnes kontekstā. Tai ir tiešs sakars ar Krievijas ārpolitisko nostāju un politiskajām ambīcijām atjaunot savu dominanci Hitlera–Staļina pakta nospraustajā padomju “interešu zonā.”

Baltijas valstīm un to liktenim starp abām varām un to savstarpējam karam veltīta tikai viena konspektīva rindkopa: “1939. gada rudenī Padomju Savienība sāka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporācijas procesu, īstenojot savus stratēģiskos militāros un aizsardzības mērķus. Viņu pievienošanos PSRS īstenoja uz līgumu pamata ar ievēlēto autoritāšu piekrišanu. Tas bija saskaņā ar tā laika starptautiskajiem un valstu likumiem. […] Baltijas republikas PSRS sastāvā saglabāja valdības iestādes, valodas, un tās bija pārstāvētas augstākajās Padomju Savienības valsts struktūrās.”

Zīmīgi un pat pārsteidzoši lasīt konstatējumu, ja ne atzīšanos, ka PSRS bija tā, kas sāka Baltijas valstu “inkorporācijas procesu,” jo tas tik tiešām atbilst Hitlera–Staļina pakta slepenajiem protokoliem un tā laika notikumiem.

Taču par pašu procesu Baltijas valstīm ir ne tikai cits vēsturisks redzējums, bet arī fakti, kas to pamato. Kopš 1993. gada tie bijuši lasāmi, redzami un taustāmi Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijā un krājumā. Ar tiem var iepazīties arī tagadējās pagaidu telpās Raiņa bulvārī un jau nākamgad – jaunajā ekspozīcijā pārbūvētajā un paplašinātajā namā Strēlnieku laukumā.

Kāda izskatās Putina vēsturiskā doktrīna Latvijas Okupācijas ekspozīcijā un materiālos? Un kāpēc no tās nedrīkst mācīties?

Muzejā 1939. gada 23. augustā noslēgtais Hitlera-Staļina pakts attēlots kā divu totalitāru lielvaru varu sazvērestība pret tā laika visnotaļ nevarīgo, bet tomēr pastāvošo starptautisko kārtību, tās konvencijām, likumiem un līgumiem. Baltijas un citās Austrumeiropas valstis un tautas abiem sazvērniekiem bija tikai tirgošanās objekti savu mērķu sasniegšanai. Pakts pārkāpa un vienpusīgi anulēja visus Latvijas līgumus ar abām pusēm, ieskaitot 1920. gada augusta miera līgumu ar Padomju Krieviju, kurā tā uz “mūžīgiem laikiem” atteicās “no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi.”

Putina minētais “inkorporācijas process uz līgumu pamata” sākās nekavējoties pēc Polijas sadalīšanas un draudzības līguma ar nacistisko Vāciju 28. septembrī. Draudot ar militāru iebrukumu, PSRS piespieda Baltijas valstis citu pēc citas parakstīt “Savstarpējās palīdzības paktus”, kas to teritorijās atļāva izvietot lielas Sarkanās Armijas vienības. Ka militārie draudi bija nopietni, liecina PSRS iebrukums Somijā, kura atteicās šādu līgumu slēgt. Līgums Latvijai novērsa karu, bet laupīja lielu daļu suverenitātes, no kuras Padomju Krievija miera līgumā bija atteikusies uz mūžīgiem laikiem.

Nākamais un izšķirošais “līgumu slēgšanas” solis sekoja 1940. gada jūnijā. Kamēr Hitlera vērmahts iekaroja Rietumeiropu, PSRS veica priekšdarbus, lai īstenotu savu militāro inkorporācijas mērķi. Ap Baltijas valstīm izvietoja lielus militāros spēkus un iesāka jūras blokādi. Baltijas valstu valdības apsūdzēja “Savstarpējo palīdzības paktu” pārkāpšanā, kas apdraudot PSRS drošību. Latvijas vēstnieks Maskavā saņēma notu, kas pieprasīja deviņu stundu laikā nodrošināt pakta izpildi, izveidojot jaunu valdību un ļaujot Latvijā ienākt lielam Sarkanās Armijas kontingentam. Valdībai šajā situācijā atlika tikai piekrist. Par tālāko gādāja padomju tanki, kas 17. jūnija rītā šķērsoja Latvijas robežu. Tā bija – OKUPĀCIJA.

Lai viss notiktu kā plānots, no Maskavas Baltijas valstīs ieradās augsta ranga emisāri. Latvijā izveidoja Maskavas sankcionētu marionešu valdību, kas nekavējoties ķērās pie Latvijas Republikas valsts ēkas nojaukšanas, lai veidotu PSRS pakļāvīgu padomju republiku. Steigā sarīkoja vēlēšanas padomju stilā ar vienu partijas sarakstu un obligātu piedalīšanos. Par drošu norisi gādāja Sarkanā Armija. Ievēlētais parlaments vienbalsīgi nolēma izveidot padomju republiku un lūgt PSRS to uzņemt savā sastāvā. Tas pats gandrīz sinhroni notika abās pārējās Baltijas valstīs.

Tas, ka šie procesi notika “saskaņā ar tā laika starptautiskajiem un valstu likumiem,” pārliecināja tikai nedaudzus. Pret tiem protestēja ASV valsts sekretāra vietnieks Samners Velss (Sumner Welles), deklarējot, ka “Savienoto Valstu tauta nosoda katru vardarbību, vienalga, vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus. Tāpat tā nosoda jebkādu kādas valsts, lai cik spēcīga arī tā būtu, iejaukšanos otras suverēnas valsts, lai cik vāja tā būtu, iekšējās lietās”. Daudzas pasaules valstis neatzina Latvijas aneksiju, un līdz neatkarības atjaunošanai 1991. gadā Latvijas Republika, lai gan okupēta, turpināja pastāvēt kā subjekts starptautiskajās tiesībās.

Latvijas Republikas juridiskā pēctecība ir svarīgs fakts, ko Krievijas Federācija neatzīst.

1991. gada 21. augustā atjaunotā un starptautiski atzītā valsts nav jauna valsts, bet 1918. gadā dibinātās valsts turpinājums. To kompakti un skaidri izsacīja Islandes ārlietu ministrs, kurš divas dienas vēlāk kā pirmais sveica Latvijas valsts atjaunošanu: “Islande nekad nav atzinusi Latvijas militāro okupāciju un nelegālo aneksiju Padomju Savienībā.”

Latvijas Okupācijas muzejā ar visu to var iepazīties detaļās. Iespējams iepazīties ar divu padomju okupāciju tiešajām un ilgstošajām sekām: ar Maskavai pakļautās Latvijas komunistiskās partijas vienvaldību, ko nodrošināja čekas terors, deportācijas, represijas un masīva Padomju armijas klātbūtne; ar PSRS forsēto kolonizācijas politiku, kas Latvijas teritorijā iepludināja lielas krievvalodīgo imigrantu masas, draudot Latvijas tautu pārvērst par minoritāti savā zemē. Paskaidrots arī, kāpēc Putina tik ideāli raksturotais Latvijas stāvoklis PSRS sastāvā sastapās ar ilgstošu bruņotu un garīgu pretošanos un tautas vēlēšanos no tā atbrīvoties. Par to Muzejā ir daudzas liecības. Un skaidrojums, kāpēc tieši Baltijas tautas bija tās, kuras 1980. gadu beigās izmantoja visas nevardarbīgās iespējas atbrīvoties no PSRS nospiedošās hegemonijas un atjaunoja savas valstis.

Raksta beigās Putins pievēršas pēckara starptautiskajai kārtībai, uzsverot svarīgo lomu, ko tās veidošanā spēlēja Starptautiskais militārais kara noziedznieku tribunāls Nirnbergā un Apvienoto Nāciju Organizācijas dibināšana, it sevišķi piecu pastāvīgo locekļu veto tiesības Drošības padomē, kas Putina uzskatā bijusi atslēga 75 gadu pasaules mieram un ko viņš vēlas turpināt.

Zīmējoties uz Nirnbergas tribunāla atzinumiem, Putins nosoda nacistu izdarītos noziegumus, ieskaitot ebreju iznīcināšanu Latvijā. Taču viņa galvenā uzmanība nav veltīta nacistu kara noziedzniekiem, bet drīzāk “visāda veida nacistu kolaborantiem.” Tie esot bijuši sastopami visās Eiropas valstīs un, “lai gan viņi maskējās kā cīnītāji par nacionālo neatkarību vai brīvību no komunisma – uzskatāmi par nodevējiem un slepkavām. Necilvēcībā viņi bieži pārspēja savus kungus”: […] nav attaisnojuma nacistu kolaborantu kriminālajiem noziegumiem; tiem nav    noilguma. Tāpēc ir nesaprotami, ka zināmās valstīs tos, kurus apsmērējusi sadarbība ar nacistiem, pēkšņi vienādo ar Otrā pasaules kara veterāniem. Es domāju, ka ir nepieņemami atbrīvotājus vienādot ar okupantiem. Un nacistu kolaborantu slavināšanu es varu uzskatīt tikai kā nodevību pret mūsu tēvu un vectēvu piemiņu.

Ar to viņš met garu tiltu uz tagadni. Nav šaubu, ka šo “zināmo valstu” vidū ir arī Latvija. Nav šaubu, ka te ir runa gan par mūsu tautas locekļu piedalīšanos holokausta slepkavībā, gan arī par prettiesisko iesaukšanu Vācijas SS pakļautajā Latviešu leģionā.

Un nav šaubu, ka Putina doktrīnas morālajā pasaulē nav vietas ne nacionālai neatkarībai, ne brīvībai no komunisma.

Nedz arī tam, ka gan nacistiskā Vācija, gan PSRS pati iznīcināja valstis, pakļāva tautas un tautām piederīgos ar vilinājumiem un viltu iesaistīja savos noziegumos.

Latvijas Okupācijas muzejā ir nosodīta Latvijas tautas locekļu piedalīšanās gan nacistu, gan padomju kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci. Bet ir arī norādīts, ka Latvijas valsts noārdīšana “uz līgumu pamata” Latvijas pilsoņus atstāja abu lielvaru patvaļai. Ir aprakstīta prettiesiskā Latvijas pilsoņu iekļaušana gan Sarkanās Armijas, gan Vācijas militāro spēku rindās, un ir skaidri parādīts, kā tēvam vajadzēja karot pret dēlu, brālim pret brāli karā, kurš nebija un nevarēja būt Latvijas karš. Tai pašā laikā arī Latvijai ir svarīga vēsturiskā taisnība un savas tautas karavīru piemiņa, kuri divās svešās pusēs cīnījās pret diviem ļaunumiem, paturot sirdī ticību Latvijas brīvībai. No Latvijas valsts un tautas un starptautisko tiesību viedokļa visas “atbrīvošanas” kopš 1940. gada bija okupācijas.

Ir bēdīgi, ka Putina doktrīnā ar visu tās morālo patosu nav ne nožēlas vārda par PSRS noziegumiem, ko tā savulaik nodarīja, un postu, ko tā atnesa daudzām Austrumeiropas tautām. Tas ir noklusēts vai pierakstīts vienīgajam ļaunumam – nacismam.

Ir minēta nacistu veiktā Hatiņas (Khatyn) masu slepkavība 1943. gadā, bet piemirsusies čekistu veiktā daudz lielākā poļu kara gūstekņu slepkavība līdzīga nosaukuma vietā Katiņā (Katyn) 1941. gadā, ko ilgi centās pierakstīt nacismam. Nirnbergas tribunāls gan atklāja nacistu kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci, bet līdz šim par padomju noziegumiem šāda tribunāla nav bijis, un Putina doktrīna skaidri norāda – nebūs. Uzvarētājus netiesā.

Tas liek visām Krievijas kaimiņvalstīm bažīties, ka Putina doktrīnas deklarētais morālais imperatīvs izmantos katru iespēju atjaunot pēckara perioda pax Sovietica un ka veltīgas ir jebkuras Latvijas un citu Hitlera–Staļina paktā iekļauto valstu un tautu cerības uz savas vēstures taisnības atzīšanu un izpratni no Krievijas puses. Putina doktrīna gan it kā atstāj spēkā 1989. gada PSRS Tautu deputātu kongresa rezolūciju, kas nosodīja un atzina par spēkā neesošiem no parakstīšanas brīža Hitlera–Staļina pakta slepenos protokolus, bet Putina vēstures doktrīna nepārprotami liecina – kaut spēkā neesoši, tie turpina un turpinās savu dzīvi Krievijas ārpolitikā.

Latvijas Okupācijas muzejs vēsturi nepārrakstīs, kā to ilgi darījuši padomju un tagad vēl dara Krievijas vēsturnieki un politiķi, bet turpinās atgādināt noziegumus, ko pret Latvijas valsti, tautu un zemi nodarīja abi okupanti, turpinās pieminēt abu okupācijas varu upurus un turpinās uzturēt dzīvu tautas atmiņu. Bez doktrīnas – taisnības un patiesības vārdā.