Covid-19 – aplokšņu algas veselības aprūpei “atņem” vismaz 300-400 miljonus eiro

Covid-19 izraisītais ārkārtas stāvoklis un Latvijas mediķu pašaizliedzīgais un profesionālais darbs vēl skaudrāk ir izgaismojis jautājumu par nepietiekamo finansējumu veselības aprūpei. Un šeit nav runa tikai par ārstu, medmāsu un cita medicīnas personāla atalgojumu, bet arī par pieejamu un efektīvu ārstēšanu visiem pacientiem dažādās diagnozēs, kā arī atbilstošu sociālo nodrošinājumu.

Finansējuma palielināšanas iespēju meklēšana līdz šim tomēr ir bijusi pārāk gausa, it sevišķi ņemot vērā veselības aprūpei nepieciešamās naudas “iztrūkuma” apjomu. Līdz šim biežāk runāts par mikrouzņēmumu nodokļa un citu “nestandarta” nodokļu režīmu izmaiņām, lai gan iespējamo papildu naudas avotu klāsts ir diezgan plašs. Tādēļ ir labi, ka eksperti par tiem arvien biežāk diskutē dažādos forumos.

Oglekļa “pēdas” un “grēku” nodokļi

Eiropas Savienības līmenī patlaban spriež par nodokļu izmaiņām vai jaunu ieviešanu tajos ekonomikas sektoros, kas ir samērā jauni, vai arī būtiski ietekmē klimata pārmaiņas. Piemēram, Francija aicina ES dalībvalstis palielināt nodokļus fosilajam kurināmajam – naftai, dabas gāzei, oglēm. Dabai nodarītajam kaitējumam proporcionāla maksa veicinātu “zaļo mērķu” sasniegšanu. ES ekonomikas komisārs Paolo Džentiloni atzinis, ka nodokļiem būs nozīmīga loma ES saistību izpildē klimata jomā. Pēc viņa teiktā, vides nodokļi ir labvēlīgāki izaugsmei un var veicināt atbildīgāku rīcību un palīdzēt kompensēt videi radītos zaudējumus. Šajā gadījumā ir runa par tā sauktā oglekļa pēdas nospieduma nodokli ārpus ES ražotām precēm.

Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ijabs tiešsaistes seminārā “Nodokļi veselīgākai un zaļākai ekonomikai” skaidroja, ka Eiropas Parlaments īpašā rezolūcijā aicinās ES dalībvalstis veidot ieņēmumus no tādiem jauniem nodokļiem, kā digitālais nodoklis, finanšu transakciju nodoklis, vai CO2 “robežas nodoklis”. Tā ir ES kopējā jaunā nodokļu pakete, par kuru vēl ir jāvienojas dalībvalstu valdībām. Pēc Ivara Ijaba domām, neatkarīgi no vienošanās, tie ir ienākumu avoti, uz kuriem būtu jāraugās arī Latvijā. Tas ir dabas resursu nodoklis, kā arī tā sauktie “grēku nodokļi” – cukuram, alkoholam, tabakai.

“Mēs redzam, cik liels, sevišķi Covid-19 krīzes laikā, ir pieprasījums pēc kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem. Latvija caur iekšzemes kopproduktu pārdala samērā nelielu nodokļu daļu. Tādēļ viens no būtiskākajiem jautājumiem ir ne tik daudz par atsevišķiem nodokļiem vai konkrētu finansējuma avotu, bet par jauna veida sabiedrisko līgumu. Kas nozīmētu, ka sabiedrība apzinās – ja tā vēlas labus sabiedriskos pakalpojumus, tajā skaitā labu veselības aprūpi, tad gluži vienkārši ir vairāk jāmaksā nodokļos. Zems nodokļu slogs attiecībā pret IKP ir arī viens no iemesliem, kāpēc mums veselības aprūpes finansējums diezgan pamatīgi atpaliek no citām ES valstīm. Latvijā veselības aprūpei novirza tikai 6% no IKP, savukārt ES vidējais rādītājs ir 9,8%,” norādīja Ivars Ijabs.

Nevienādi spēles noteikumi budžetam atņem 100 miljonus

Vērtējot diskusijas par nodokļu izmaiņām Latvijā, jāpiekrīt Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes padomniekam Kārlim Vilertam, kurš vienā no konferencēm, runājot par darbaspēka nodokļu režīmu iespējamajām izmaiņām, atzina, ka fokusēšanās uz mikronodokļu jautājumu, iespējams, ir pārāk liela, bet “tas ir mazs kumosiņš uz kopējās ainas”. Viņš aicina nodokļu pārmaiņas vērtēt kopumā. Piemēram, nodokļu sloga samazināšana radītu draudzīgāku vidi uzņēmējiem, bet nebūtu arī zelta atslēga, kas atvērs durvis straujam uzņēmējdarbības bumam. Uzņēmējiem ir tikpat svarīgi, lai valstī būtu kvalitatīva veselības aprūpes sistēma, veseli darbinieki, laba izglītības sistēma. Tas prasa naudu no budžeta. Kārlis Vilerts uzskata, ka nodokļu pārmaiņu rezultātā budžeta ieņēmumi nedrīkst kristies. “Ja, piemēram, darba algas saņēmējam jānomaksā lielāki nodokļi, tad viņam ir mazāka iespēja kaut ko iegādāties, apmaksāt – valstī krīt patēriņš. Tas ietekmē ekonomiku kopumā,” norādīja Latvijas Bankas eksperts. Veidojas ķēdes reakcija – augstāki darbaspēka nodokļi, augstākas darbaspēka izmaksas, zemāka uzņēmumu konkurētspēja.

Kārlis Vilerts tomēr norāda, ka Latvijā katrs desmitais strādā mikrouzņēmumos, un šie uzņēmumi nodrošina tikai  2% no visām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām (VSAOI). Pēc viņa teiktā, mikrouzņēmumu demogrāfija neliecina par jaunu uzņēmumu dinamiskumu. Turklāt nevienādu spēles noteikumu dēļ valsts budžetam ik gadu secen iet ap 100 miljoniem eiro.

Naudas avots – ēnu ekonomika

Kā nozīmīgu finansējuma avotu veselības aprūpei eksperti min ēnu ekonomiku, kas ir liels rezervuārs. Dubultā grāmatvedība, aplokšņu algas, kontrabanda, preču nelegāla tirdzniecība u.c. ēnu ekonomikas paveidi gan lielā, gan mazā apjomā kopā veido nelegālu finanšu apriti, kas atbilstoši pārraudzīta dotu ja ne visu, tad noteikti lielu vajadzīgo naudas pienesumu. Kārlis Vilerts norāda, ka piektā daļa algu Latvijā tiek maksāta “aploksnē”. Ja aplokšņu algu īpatsvars Latvijā būtu tuvs Lietuvai un Igaunijai, budžeta ieņēmumi ik gadu būtu vismaz 300–400 miljonus eiro lielāki.

Varam atzīt, ka mikrouzņēmuma nodokļa maksāšanas iespēju atsevišķi uzņēmēji izmantojuši, lai optimizētu kopējo nodokļu slogu, piemēram, viena pakalpojuma sniegšanai izveidojot vairākus mikrouzņēmumus, tā liedzot darbiniekiem atbilstošas sociālās garantijas un radot negodīgu konkurenci starp uzņēmējiem. Tomēr ir arī jāatzīst, ka daudziem tas aizvien ir viens no retajiem veidiem ļaut uzņēmējdarbībai izdzīvot, nodrošināt ar iztiku sevi, ģimeni un vēl vairākiem cilvēkiem dot darbu. Ja 98% MUN režīmā strādājošajiem uzņēmumiem mēneša ieņēmumi ir ap 1000 eiro, bet darbiniekiem maksātā alga nesasniedz pat 500 eiro, vai tur ir ko paņemt, lai veselības aprūpes budžetam uzliktu cerēto zelta ielāpu?

Visticamāk, šķietami viegli paveicamā atteikšanās no mikrouzņēmumu nodokļa režīma un citu nestandarta nodokļu režīmu ierobežošana veselības aprūpei būtisku papildus naudas apjomu nedos. Politiķu diskusijas par šiem nodokļiem kā veselības nozares glābējiem drīzāk ir mānīšanās. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš uzsver, ka mikrouzņēmumu nodokļa režīmā strādā ļoti maz darbinieku. No LTRK biedriem – 2600 uzņēmumiem un 60 uzņēmēju biedrībām – tikai 11% ir mikrouzņēmumi, un tajos strādā līdz pieciem darbiniekiem. Lielāki uzņēmumi – LTRK biedri, kuros darbinieku skaits ir no 6 līdz 49, – veido 51% no visiem. Jānis Endziņš atsaucas arī uz Valsts ieņēmumu dienesta datiem – MUN režīmā 2019. gada 3. ceturksnī strādāja tikai 4% darbinieku, bet tādi, kuri strādā gan MUN, gan vispārējā režīmā, bija tikai 2%. Pārējie darba ņēmēji valstī strādā un maksā nodokļus vispārējā režīmā.

Pēc Jāņa Endziņa paustā, Latvijas izaicinājums ir eksports, produktivitāte un spēja maksāt algas virs pašreiz vidējā. Tieši tas veicinās lielāku ieņēmumu ieplūšanu valsts budžetā. Savukārt viens no LTRK priekšlikumiem attiecībā uz sīko biznesu ir pieņemt regulējumu par pašnodarbinātības formu.

Deficīts lielāks par iespējamo ieguvumu

Latvijas darba devēju konfederācijas sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns norāda, ka pie citiem nemainīgiem nosacījumiem, no alternatīvajiem nodokļu režīmiem varētu iegūt vien 17,5 miljonus eiro gadā. Ja veselības aprūpei un pacientu ārstēšanai, ieskaitot mediķu algas, ir nepieciešami vairāki simti miljonu, tad ir pilnīgi skaidrs, ka šī summa absolūti neko nerisinās. Piemēram, onkoloģisko medikamentu jomā Latvijai “iztrūkums” salīdzinājumā ar Lietuvu ir 30 miljoni eiro. Tas nozīmē, ka pacientiem nav pieejamas daudzas mūsdienīgas un efektīvas terapijas, kas ir nodrošinātas mūsu kaimiņvalstī, akcentē Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas direktors Valters Bolēvics.

Šajā kontekstā nedaudz izbrīna finanšu ministra padomnieka Inta Dāldera paustais, ka valdības koalīcijā joprojām turpinās diskusijas un nav vienota viedokļa par mikrouzņēmumu nodokļa režīma nākotni. Zinot, ka fiskālais ieguvums no šīm izmaiņām būs neliels, ir satraucoši, ja politiķu enerģija tiek tērēta šī jautājuma apspriešanai nevis “reālas naudas” meklējumiem veselības aprūpei.

Jau tagad redzams, ka MUN režīms saistošāks ir pakalpojumu sniedzēju nozarēs. Pasaule mainās, ekonomika, cilvēki mainās, ienākot jaunām tehnoloģijām, attīstoties IT, pieaugot cilvēku izglītotībai un uzņēmībai, daudzi izvēlas iet savu mazā uzņēmēja ceļu, nevis paļauties uz lielu darbadevēju, kuram tāpat nav garantēta mūžīga stabilitāte. To pieredzam arī šajās dienās, kad Covid-19 dēļ sācies ekonomikas kritums un notiek kolektīvās atlaišanas pat tādos uzņēmumos, kurus nesen varēja saukt par iekārojamiem darba devējiem Latvijā. MUN atcelšana drīzāk varētu būt par iemeslu ēnu ekonomikas pieaugumam nevis kritumam, kā cer šī nodokļa režīma izskaušanas idejas autori.

Iespēja, ka mikrouzņēmumu nodokļa un citiem nestandarta režīmos strādājošiem nākotnē tomēr būs vairāk jāmaksā nodokļos, ir reāla. Eksperti atzīst, ka sistēmai ir jākļūst taisnīgākai un līdzsvarotākai, tāpēc nodokļu nomaksā jāpiedalās visiem, kas to var. Tomēr tikpat skaidrs ir arī tas, ka papildu naudas meklējumos veselības aprūpei daudz lielāks spiediens ir nepieciešams uz ēnu ekonomiku.