Laikā, kad lielākā daļa attīstītās pasaules ir piespiedu kārtā izolēti savos mājokļos un nolikti “uz pauzes,” ir labs brīdis, lai izvērtētu ierasto kārtību daudzās jomās. Manuprāt, arī ļoti labs brīdis dažām atziņām par to, kādas pārmaiņas būtu jāveicina darba tirgū pēc šīs krīzes, domājot par sieviešu līdzdalību un pienesumu. Laiks, lai jau tagad domātu par nākotni un to, kādas ir iespējas būt maksimāli labi sagatavotiem nākamajiem satricinājumiem, ar kuriem savas dzīves laikā mums neizbēgami nāksies saskarties.
Ja varam ticēt ekonomistu prognozēm, kas joprojām ir visai optimistiskas, norādot uz straujas atlabšanas iespējām pēc tam, kad pandēmijas izraisītais zemākais punkts būs aiz muguras, līdz ar aktivitāti atgriezīsies arī uzņēmumu vajadzība pēc kvalificēta darbaspēka.
Un viens liels “zilonis istabā”, domājot par to, ir jautājums – ja augstskolas absolvē aptuveni vienāds skaits jaunu sieviešu un vīriešu, tad kāpēc sieviešu proporcija vadošos amatos dažādās organizācijās ir tikai ap 30%?
Pētījumi rāda, ka sievietes daudz biežāk nekā vīrieši, sākot rūpes par ģimeni un bērniem, samazina darba stundas, aiziet no darba pavisam vai atsakās no karjeras izaugsmes iespējām, lai spētu pienācīgi parūpēties par bērniem vai citiem ģimenes locekļiem*. Un ir pilnīga taisnība – bez pienācīga atbalsta tīkla, ieskaitot pienākumu pārdales ģimenes ietvaros, ir gandrīz neiespējami pilnvērtīgi vienām pašām apvienot darba un ģimenes pienākumus. Galu galā – kura gan būs tik neprātīga, lai uzņemtos rūpes par, piemēram, nodaļas vai uzņēmuma vadīšanu, ja dienu no dienas jau tā slīkst pašpārmetumos par to, ka netiek galā ar mājas un ģimenes dzīvi.
Tomēr nav jābūt arī lielam ekspertam, lai saprastu, ka brīdī, kad visa atbildība par ģimenes labklājību gulstas tikai uz viena pelnītāja pleciem, risks būt pakļautiem lielākām finansiālām svārstībām neparedzētu dzīves pavērsienu gadījumā ir daudzkārt lielāks. Divi ienākumu avoti vai divi pelnītāji ģimenē šo risku ievērojami mazina. Par piemēru varam ņemt kaut vai pašlaik notiekošo pandēmijas radīto krīzi.
Domāju, ka esam viena no pēdējām paaudzēm, kas, no vienas puses, uzaugušas ar iedrošinošu ideju par to, ka savā dzīvē varam sasniegt visu, ko vēlamies, un no otras – ka tai pat laikā mums arī jābūt tām, kuru pienākums ir pašām tikt galā ar rūpēm par mājām un bērniem. Tieši šis dubultais standarts ir par iemeslu tam, ka joprojām liels skaits sieviešu izstājas no darba tirgus vai, pateicoties “salauztā pakāpiena” fenomenam (lasi par to manā iepriekšējā slejā) nepiedzīvo karjeras izaugsmi un pilnvērtīgu profesionālu realizēšanos.
Tai pat laikā arī pieeja “visu pēc kārtas” nebūs labs risinājums. Ja domā, ka iegūsi labu izglītību, tad pāris gadus pastrādāsi izvēlētajā profesijā, lai pēc tam vienā brīdī nolemtu, teiksim, nākamos piecus gadus veltīt tikai ģimenei, visdrīzāk darba tirgū neatgriezīsies kā pieprasīta, augsti novērtēta profesionāle. Tieši pretēji. Visdrīzāk tie būs sāpīgi un pašapziņu deldējoši kompromisi. Tomēr ir arī risinājums, par ko padomāt.
Individuālā līmenī tas nozīmē meklēt iespējas turpināt profesionāli pilnveidoties un ilgstoši neatmest ar roku karjerai. Protams, ka rūpes par bērniem ir svarīga mūsu dzīves daļa, un īpaši mazu bērnu audzināšanu ir visai izaicinoši apvienot ar darba pienākumiem. Tomēr to iespējams paveikt, izveidojot savu atbalsta tīklu – pirmkārt, vienojoties par pienākumu pārdali ģimenes ietvaros un, otrkārt, piesaistot papildspēkus personas no paplašinātās ģimenes, tuvinieku vai profesionāla atbalsta vidus. Un tas ne vienmēr prasa lielus finanšu resursus, bet drīzāk plānošanu un spēju pajautāt vajadzīgo palīdzību.
Darba devēju līmenī risinājums, kā nepazaudēt jaunās profesionāles, ir jau laikus rūpēties par atbalstošu darba vidi, kas ļauj apvienot darba pienākumus ar rūpēm par ģimeni, neliekot sievietēm pieņemt skarbus un 21.gadsimtā liekus kompromisus par to, ka varam uzdrīkstēties gribēt un sasniegt to visu. Vecāko kolēģu mentorings, iespēja strādāt attālināti, iespēja plānot darba laiku fleksibli, vērtējot rezultātu, nevis birojā pavadītās stundas. Paradoksāli, bet, iespējams, arī šī pandēmija palīdzēs paātrinātā veidā pieņemt šīs patiesības kā normu.
Savukārt skeptiķiem, kuri uzreiz piesauks izdegšanas risku, varu piedāvāt ekspertes un vairāku grāmatu autores Ajalas Malahas Painas (Ayala Malach Pines) trāpīgo atziņu, ka patiesā izdegšanas un neapmierinātības sakne nav vis fakts, ka teju vai grīļojamies zem uzņemto atbildību nastas, bet gan tas, ka mūsu izpratnē tam, ko darām, nav lielas jēgas vai arī šī nodarbošanās nav mūsu īstais ceļš**. Tieši jēgas apzināšanās tajā, ko darām, ir kritiski svarīga komponente profesionālo panākumu gūšanā.
* 2013. gadā veikts Pew Research Center pētījums, Laura Meckler, More Moms Staying Home, Reversing Decades long Decline, The Wall Street Journal, April 8 2014
** Ayala Malach – Pines, Burnout: An Existential Perspective.
Pagaidām nav neviena komentāra