Oktobra beigās ar Rīgas domes koalīcijas, kā arī Neatkarīgo deputātu frakcijas un deputātu bloka “Rīgai!” atbalstu tika apstiprināti jauni saistošie noteikumi, kas regulēs atkritumu apsaimniekošanu pilsētā, ja saņems zaļo gaismu no VARAM. Jaunie noteikumi rīdziniekiem izmaksās pārāk dārgi, turklāt obligāti nāksies maksāt par tukša gaisa izvešanu. Arī atkritumu šķirošanas motivācija jaunajos noteikumos ir formāla un realitātē nedarbosies, bet būtiskākais – jaunie noteikumi rada karteļa risku, kas novedīs pilsētas atkritumu saimniecību stagnācijā. “Tīrīgas” atkritumu sāga nebūt nav beigusies – shēmas autori eleganti izmanto paniku, manipulējot ar atkritumu neizvešanas iespējamību, lai iedzītu Rīgu ilgtermiņa atkarības lamatās, no kurām pat vistalantīgākie un nesavtīgākie pilsētas vadītāji nespēs tikt ārā, nesamaksājot atkāpšanās naudu.
Obligātais neizdevīgums
“Tīrīgas” koncesijas gadījumā Konkurences padome konstatēja dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu – līdztekus nenormāli ilgajam koncesijas termiņam vēl viens no būtiskākajiem pārmetumiem bija par Rīgas pārvēršanu vienā atkritumu apsaimniekošanas zonā. Ir būtiski atcerēties, ka patlaban spēkā esošie noteikumi, lai arī teorētiski, bet paredz Rīgas sadalīšanu trijās zonās. Esmu pārliecināts, ka panika (kas sākotnēji nebija plānota, bet radās no “Tīrīga” scenārija izpildītāju augstprātības) kopš Konkurences padomes iejaukšanās tiek izmantota kā instruments manipulācijai ar sabiedrības un politiķu prātiem.
Sauklis “Rīga nogrims atkritumos” kalpoja, lai lemtu par apšaubāmu ārkārtas stāvokļa ieviešanu, attaisnotu smagi kritizēto atkritumu apsaimniekošanas noteikumu pieņemšanu un rīkotu sasteigtu, paredzama iznākuma konkursu. Varbūt Rīga jau ir uzsēdināta uz “atkritumu adatas”? Nebija pareizi apstiprināt jaunus noteikumus pirms izmaiņām Atkritumu apsaimniekošanas likumā, ko patlaban skata Saeimā.
Ir jādomā par to, kā labāk attīstīt sistēmu, nevis darīt tā, kā ir kādam izdevīgāk. Atkritumu apsaimniekošanas nozare visā pasaulē strauji attīstās, daudzviet atkritumus pārstrādājot un izmantojot kā izejvielu ražošanā u.tml. Kamēr attīstītajās valstīs aizvien vairāk tiek domāts par 3R politiku – reduce, reuse, recycle (samazināt, izmantot otrreizēji, pārstrādāt), mēs ejam pretējā virzienā.
Neizdevīgi gan videi, gan maciņiem
Izlasot pieņemtos noteikumus, ikvienam iedzīvotājam kļūst skaidrs, ka to uzdevums ir nodrošināt plānojamu un neizbēgamu maksājumu. Nav jūtami nekādi pārstrādāšanas vai atkritumu samazināšanas principi. Ja maksa par atkritumu apsaimniekošanu būtu atkarīga no to daudzuma, iedzīvotāji būtu ieinteresēti “saražot” pēc iespējas mazāku atkritumu daudzumu.
Diemžēl jaunajos noteikumos šāda motivējoša sistēma nav paredzēta. Visi maksās vienādi, arī tie, kuri, piemēram, vasaras periodā ilgstoši neuzturas Rīgā. Kamēr pats dzīvo savā vasarnīcā un maksā par atkritumu izvešanu tur, turpini maksāt arī par atkritumiem, kurus nesaražo. Rīdzinieki maksās par tukša gaisa izvešanu. Un to aktīvi izvedīs lielās atkritumu mašīnas, absolūti nesatraucoties par CO2 izmešu daudzumu. Skaidrs ir viens – jaunā sistēma būs neizdevīga gan maciņam, gan videi.
Nepieciešama konkurence visos līmeņos
Lai arī iedzīvotāju neizdevīgums ir redzams uzreiz, shēmas autori cenšas nodrošināt vismaz šķietamu atkritumu apstrādātāju konkurenci. Sabiedrības nomierināšanai patiesas konkurences vietā koalīcija plāno izveidot četras zonas. Ar šo noteikumu apstiprināšanu Rīgai tika atņemta iespēja izveidot progresīvu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu. Ar šiem noteikumiem ir nobruģēts ceļš kartelim – konkurences nebūs, jo Rīgā ilgtermiņā strādās 2 vai 3 spēlētāji.
Rīgā ir pietiekami liels atkritumu tirgus, lai tajā, sacenšoties patiesā konkurencē, darbotos vairāki īsti spēlētāji. Iespējamās versijas ir vairākas – atkritumu apsaimniekošanas nozari būtu nepieciešams dalīt nevis pēc ģeogrāfiskiem apgabaliem, bet gan pēc pakalpojumiem, proti, nodalot savākšanu, izvešanu un pēcapstrādi, kas ietver šķirošanu un apglabāšanu. Šādā veidā tiktu nodrošināta konkurence arī katras pakalpojuma sadaļas līmenī, vairākiem uzņēmumiem sacenšoties ar piedāvātajām cenām, turklāt, samazinot tirgū ienākšanas maksu. Ir iespējams izstrādāt un realizēt sadarbību ar Pierīgas novadiem (metropoles sadarbība). Tāpat ir iespējams nodrošināt konkurenci, ielaižot Rīgā ikvienu dalībnieku ar atkritumu apstrādāšanas licenci jebkurā laikā, tātad nevienam no dalībniekiem nenodrošinot ekskluzīvas tiesības. Jebkura no šīm iespējām pastāv vēl arvien – tikai jābūt patiesai vēlmei ieviest konkurenci. Pie lielāka tirgus dalībnieku skaita būs patiesāka konkurence, vairāk inovatīvu risinājumu un straujāka atkritumu saimniecības attīstība.
Sāga nav beigusies
Runājot par monopolu šajā nozarē, vēlos atgādināt, ka “Tīrīgas” sāga nebūt nav beigusies. Šobrīd, protams, jāgaida tiesas lēmums, kurš, kā norādīja Konkurences padome, var būt arī pēc pāris gadiem. Absurda ir arī situācija, kad jauni atkritumu apsaimniekošanas noteikumi tiek izstrādāti pēc tam, kad zināms konkursa uzvarētājs. “Tīrīga” uzvarēja konkursā, iegūstot tiesības apsaimniekot visu Rīgu kā vienu zonu. Jaunie noteikumi ir sadalījuši Rīgu četrās zonās, tāpēc rodas jautājums – kas notiks, ja “Tīrīga” uzvarēs tiesā? Vai to nevarēs traktēt kā līguma izbeigšanu no Rīgas domes puses, kas ļauj uzņēmumam cerēt uz aptuveni 1 miljonu eiro lielu soda naudu un kompensāciju par ieguldījumiem?
Kamēr tiesa skata šo jautājumu, uzņēmumi “Clean R” un “Eko Baltia vide”, kuri, kā zināms, veido kopuzņēmumu “Tīrīga”, droši var piedalīties plānotajā konkursā. Vēl vairāk – imitējot konkurenci, var tikt piemērots arī lielāks tarifs par vienu kubikmetru. Nevēlos nevienu biedēt, bet “Tīrīgas” shēmas autori ir izveidojuši sev win, win, win situāciju. Ja neieguva monopolu, iegūs kompensāciju vai vismaz pacels tarifus, saimniekojot atsevišķi. Ir izveidotas viltīgas vairāku pakāpju lamatas un mūs tajās dzen ar atkritumu neizvešanas šantāžu un veicinātas panikas palīdzību.
Tiesvedības ilgums ir nenoteikts laiks un tikmēr neviens nopietns konkurents nebūs ieinteresēts piedalīties konkursā. Šī nenoteiktība ļauj “Clean R” un “Eko Baltia vide” pilnu vaļu. Manuprāt, mazākais ļaunums būtu bijis saglabāt līdzšinējo regulējumu līdz izmaiņām Atkritumu apsaimniekošanas likumā, iztiekot bez ārkārtas situācijas un papildus regulējuma. Pēc likuma labojumiem būtu laiks un vieta pilnīgi jauniem saistošajiem noteikumiem, kuri būtu vērsti ne tikai uz atkritumu samazināšanas un šķirošanas sekmēšanu, bet arī antimonopola noteikumu attīstību. Ko darīt šobrīd? Neļauties panikai un izlemt, ko mēs vēlamies! Un uzstāt!
Autors ir Rīgas domes deputāts, JKP
Pagaidām nav neviena komentāra