Vēsturnieks Zelmenis: Totalitārais režīms bija jutīgs pat pret simboliskām akcijām

Vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vecākais eksperts un VDK dokumentu digitalizācijas projekta vadītājs Gints Zelmenis, pētot VDK krimināllietas, izveidojia 216 cilvēku sarakstu, kas pretojušies padomju varai un tikuši represēti. Nule izdevniecībā Pētergailis klajā nākusi grāmata Nacionālā pretošanās kustība Latvijā no 1959. līdz 1986.gadam, kas ietver vēsturnieka sastādīto sarakstu un mēģina dzēst parādu tiem cilvēkiem no pretošanās kustības, kuru vārdi ir mazāk zināmi un nav skaļi daudzināti.

Grāmatā iekļauts arī viena represētā – Bruno Javoiša – atmiņu stāstījums par VDK izmeklēšanas cietumu, dzīvi lēģerī pēc notiesāšanas un ieslodzījumā sastaptajiem latviešu disidentiem.

 

Kāpēc izvēlējāties laika nogriezni no 1959. līdz 1986.gadam?

Latvijas vēsturē 1959.gads ir laiks, kad nacionālkomunisti tika atstādināti no varas. Eduards Berklavs to laiku atmiņās pat ir nodēvējis par kaut ko līdzīgu valsts apvērsumam. Es gan domāju, ka tajā sistēmā šāds apzīmējums būtu pārspīlējums. Lai nu kā, Latvijas vēsturē 1959.gads pilnīgi noteikti ir atskaites punkts, kad stipri izmainījās politika. 1986.gads zināmā mērā ir nejaušs, jo ar 1986.gadu ir datētas pēdējās politiskās krimināllietas, kas mums ir arhīvā VDK izmeklēto krimināllietu fondā. Esmu redzējis vēl citos arhīva fondos dokumentus par politiskajām represijām, taču vairums no tiem līdz šim praktiski nav pētīti, tā ka šajā ziņā darba vēl daudz.

Kādi kritēriji nosaka, ka tās ir politiskās lietas?

Galvenais kritērijs – par ko cilvēks ticis apsūdzēts, piemēram, pretpadomju aģitācija un propaganda. Tā ir viena no klasiskākajām tā laika politiskajām apsūdzībām. Zem pretpadomju aģitācijas un propagandas tai laikā pabāza jebko. Demokrātiskā valstī, ja mēs kritizējam kādu partiju, tas ir normāls process. Taču PSRS jebkura kritika par kompartiju, par valsts politiku, vēl jo vairāk publiski izteikta, varēja kļūt par pretpadomju aģitāciju un propagandu, tātad kriminālnoziegumu. Un gana daudzos gadījumos arī kļuva. Piemēram, ja paskatāmies no formālā viedokļa, gan PSRS, gan LPSR konstitūcijās bija deklarētas tiesības uz vārda brīvību. Tajā pat laikā, ja cilvēks, izmantojot šīs savas konstitūcijā paredzētās tiesības, atļāvās kritizēt valdības vai partijas darbību, runāt par Latvijas okupāciju 1940. gadā, pieminēt Molotova – Ribentropa paktu, Staļina laika represijas (t.i., faktiski runāja par vēsturiskiem faktiem citādā interpretācijā, nekā tas bija rakstīts avīzē Cīņa vai PSRS izdotajās vēstures grāmatās), viņu par to lika cietumā. Tā neapšaubāmi ir politiska represija.

Teicāt, ka saraksts nav pilnīgs. Kuras lietas un cilvēki palikuši ārpusē?

Piemēram, ārpusē palika diezgan daudzi no tiem, kas mēģināja bēgt uz ārzemēm, jo tur vienmēr paliek jautājums – kurš bēga, lai pēc tam Rietumos mēģinātu kaut ko darīt un stāstīt par notiekošo padomijā, bet kurš vienkārši meklēja labāku dzīvi. Jau tagad esmu sev atzīmējis vairākus cilvēkus, kurus tomēr tajā sarakstā iekļaut vajadzēja. Dokumentācija, kas ir Latvijas arhīvos, diemžēl ne tuvu nav pilnīga. Ja mūsu rīcībā būtu Valsts drošības komitejas (VDK) arhīvi par laiku līdz 1991.gadam, ja mūsu rīcībā būtu visas operatīvās lietas, tad to ainu varētu sastādīt daudz pilnīgāku. Jo operatīvajās lietās iekšā bija tāda informācija, kas nevienā krimināllietā neparādās. Man pašam šķiet, ka projekta vadītājs pasteidzās ar manis sastādītā saraksta publicēšanu – tur vēl daudz ko vajadzētu pētīt, papildināt. Taču ļoti daudz dokumentu 1980.-1990. gadu mijā VDK paspēja izvest uz Krieviju vai iznīcināt. No šāda viedokļa skatoties, jebkurā sarakstā vai pētījumā neizbēgami kaut kas izpaliks materiālu trūkuma dēļ.

Vieni cilvēki bijuši apsūdzēti par saviem uzskatiem un pārliecību, otra daļa izskatās pēc huligānisma. Kā mūsdienu jauniešiem izstāstīt, kas bija pretošanās kustība padomju varai?

Pretošanās kustības definējumā būtu jāņem vērā divi aspekti. Pirmais – bija cilvēki, kuri mēģināja vismaz kaut kādā veidā pretdarboties okupācijas režīmam. Liekas – ko gan viens cilvēks vai neliela cilvēku grupa var tai milzīgajai sistēmai izdarīt? Tā taču ir skriešana ar pieri sienā! Taču visās valstīs pretošanās okupācijas režīmam ir notikušas tāpat, arī citur bija tādi, kas skrēja ar pieri sienā – viss bija atkarīgs no tā viena vai dažu cilvēku izvēles, vai un kādā veidā viņi mēģina darboties pret okupācijas režīmu. Kā Gunārs Astra savulaik esot izteicies – svētīgs katrs piliens, kurš saēd režģi. Sistēma un režīms bija ārkārtīgi jutīgs pat pret tādām tīri simboliskām akcijām kā karoga pacelšana vai kādu lapiņu izplatīšana. Skaidrs, ka kaut kur uz mājas jumta uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs viens pats sistēmu nesagraus. Bet vienā, otrā, trešajā, piektajā, desmitajā gadījumā, kad tie karodziņi parādās šur un tur, kļūst skaidrs, ka visa sistēmas ārējā izkārtne ir tukša vāvuļošana. Tam visam apakšā joprojām notiek tas, kas sistēmai nepatīk. Tas nebūt nav mazsvarīgi. Ir ļoti būtisks jautājums: ja nebūtu tādu cilvēku, kas tajā laikā ar pieri skrēja sienā, vai mums 80.gadu beigās, 90.gadu sākumā vairs būtu, ko atjaunot?

Otra lieta – pretošanās kustības dalībniekus dažkārt mēdz dēvēt par disidentiem, bet tas nav īsti pareizi. Ja skatāmies termina vēsturisko izcelsmi, tad disidents ir “no ticības atkritušais”. Līdz ar to par disidentu var saukt Eduardu Berklavu vai Ivanu Jahimoviču, kas savulaik bija īstenticīgi komunisti un tad ar laiku sāka saprast, ka ar to sistēmu kaut kas nav kārtībā, tāpēc sāka “iet pret straumi”.

Lielākajai daļai tā laika sabiedrības to cilvēku vārdi, kas ar pieri skrēja sienā, – Gunārs Astra, Lidija Lasmane-Doroņina, Juris Ziemelis, Gunārs Freimanis vai Voldemārs Zariņš – neko neizteica. Cik ietekmīgi padomju varas gados bija šie cilvēki? Kā šīs zemdegas varēja attīstīties?

No vienas puses, plaša publika par viņiem nezināja vai vismaz it kā nezināja. Saprotams, ka avīzēs Padomju Savienībā par viņiem nerakstīja un, ja rakstīja, tad tikai, ka viņi ir Rietumu specdienestu aģenti, atkritēji, kriminālnoziedznieki utt. No otras puses, viņu vārdi laiku pa laikam nonāca Rietumos, un Rietumu latviešu avīzes par viņiem rakstīja, arī radio Amerikas Balss laiku pa laikam kādu no viņiem pieminēja. Diezvai kāds pateiks, cik plaši, bet tajā laikā bija gana daudz cilvēku, kas klausījās Amerikas Balsi vai Brīvo Eiropu, un pieļauju, ka tādā veidā viņu vārdi tomēr bija drusku vairāk pazīstami nekā mēs varētu domāt.

Interesants indikators varētu būt Gunāra Astras bēres. Uz tām bija sanākuši, pēc aculiecinieku liecībām, vairāki tūkstoši cilvēku. Astra nebija ne pazīstams mākslinieks, viņam nebija ne zinātnisko grādu, ne goda nosaukumu, ne valsts apbalvojumu, ne kādu citu ārēju slavas atribūtu. No formālā viedokļa viņš ne ar ko neatšķīrās no citiem. Tomēr pat čekisti atzina, ka viņš bija personība. Astras teiktais pēdējais vārds [tiesā 1983.gadā] bija aizgājis gana plaši Rietumos. Gunāra Astras vecākais brālis Harijs man savulaik teica, ka Gunāra pēdējo vārdu jau dažas dienas pēc tiesas prāvas esot pārraidījusi radio Amerikas Balss vai Brīvā Eiropa. Vēlāk to publicēja arī Rietumu latviešu laikraksti. Acīmredzot ar Rietumu palīdzību notika kaut kāda atgriezeniskā saite. Pretējā gadījumā, kā izskaidrot to, ka uz Astras bērēm, par kuru vietējās avīzes konsekventi neko nerakstīja, aizgāja tūkstoši cilvēku? Labi, tas bija 1988.gads, kad informatīvās spraugas jau bija plašākas, bet diezvai uz pilnīgi nepazīstama cilvēka bērēm tūkstoši tāpat vien skrietu. Vēl jo vairāk, ka viņa bēres notika darba dienā. Tā ka bija zemdegas.

Okupācijas laika represijās bija cietušas ļoti daudzas Latvijas ģimenes. Saprotams, ka vairums no viņām nebija nekādā sajūsmā par padomju varu, pat ja ārēji to neizrādīja. Arhīvā var atrast arī VDK specziņojumus “uz augšu”, kur bieži vien ir pieminēta skrejlapu izplatīšana, publiska kompartijas vai Latvijas rusifikācijas kritizēšana un citi tamlīdzīgi gadījumi, par kuriem krimināllietas ierosinātas nebija. Tā kā šādus gadījumus var konstatēt gana daudz pat neskatoties uz ierobežoto VDK dokumentu apjomu, var secināt, ka zemdegas bija.

Vai, veidojot šo sarakstu, esat apkopojis arī šo cilvēku izglītības līmeni? Lasot sarakstu, liela daļa ir vienkārša darba darītāji. Tādu kā dzejnieks Knuts Skujenieks, inteliģences pārstāvju ir mazāk.

Jā, tā ir diezgan interesanta īpatnība, ka no tā laika politiski represētajiem un tiem cilvēkiem, par kuriem ir skaidrs, ka viņi piedalījās pretošanās kustībā, liela daļa ir parasti strādnieki (elektriķi, atslēdznieki, šoferi utt.), respektīvi, tas slānis, kuru komunistu propaganda sludināja kā savas varas pašu pamatu. Tas ir paradokss, ka tieši šādi cilvēki pretošanās kustības dalībnieku vidū, šķiet, varētu būt visvairāk. Tāda tendence ir manāma nepārprotami.

Vai to var skaidrot, ka cilvēkiem ar augstāku izglītību bija apdraudētas karjeras iespējas?

Tas noteikti arī kaut kādā mērā ietekmēja, jo tajā laikā, ja tev bija nepareizi uzskati vai reizēm nepareizi izrunājies, varēja izmest no universitātes, no darba un tā tālāk. Mūsdienās cilvēki karjeras dēļ ko tikai nedara! Tajā laikā nebija citādāk. Tas ir viens aspekts. Taču katrs gadījums ir individuāls. Piemēram, Maskavas disidentu vidū bija cilvēki ar augstākajām izglītībām, zinātniskajiem grādiem un pat ģenerāļu pakāpēm, kas piedalījās disidentu jeb demokrātiskajā kustībā.

Vai var teikt, ka Latvijā inteliģence vairāk kolaborēja ar varu?

Es ieteiktu uzmanīties ar terminoloģiju. Piekrītu vēsturnieces Dainas Bleieres viedoklim, ka attiecībā uz kolaborāciju mēs varam neapšaubāmi runāt par 1940., 1941.gadu un kādiem pirmajiem pēckara gadiem. Pēc tam jau, sākot ar 50.gadu beigām, 60.gadiem, dzīvē ienāk jauna paaudze, kurai nekādas personiskas atmiņas par pirmskara laiku nav un nevar būt, viņi ir dzimuši pēc tam. Līdz ar to šajā gadījumā precīzāk būtu runāt nevis par kolaborāciju, bet par konformismu – cik tālu cilvēks pielāgojas sistēmai. Bija tādi, kas piedzima pēckara laikā, sistēmā iekļāvās un taisīja karjeru. Bet bija arī tādi, kas arī dzimuši pēckara laikā, bet nebūt neiekļāvās sistēmā un piedalījās pretošanās kustībā. Piemēram, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris (nejaukt ar bijušo LPSR VDK priekšsēdētāju Jāni Vēveru) bija Latvijas neatkarības kustības dalībnieki, abi ir pēckara laika bērni. Tāpēc laika posmā no 60. līdz 80.gadiem, manuprāt, būtu jārunā drīzāk par konformismu.

Kas attiecas uz inteliģenci, tad skaidrs, ka, ja rakstnieks vēlējās, lai viņu publicē, ja mūziķis vēlējās tikt uz skatuves, tad viņiem bija jāpieņem tās sistēmas spēles noteikumi. Pretējā gadījumā attiecīgo literātu gluži vienkārši nepublicēja, bet mūziķis nevarēja uzstāties. Atcerēsimies, ka pat veselām grupām, piemēram, Menuetam un Pērkonam bija piespiesti “klusuma periodi”. No otras puses, atcerēsimies cik daudzas lietas literāti vai mūziķi tolaik pamanījās ietvert zemtekstos.

Lasot grāmatā iekļautos pretošanās gadījumus, romantiskākais, ja tā var teikt, ir Jevgēņija Šaitera ieslodzījumā uzrakstītā “pretpadomju satura” zīmīte ar draudiem padomju valdības vadītājiem, kuru viņš piesējis pie kājas cietumā noķertam balodim un to izlaidis no kameras. Savukārt traģiskākais no šiem gadījumiem ir Iļjas Ripa mēģinājums publiski sadedzināties pie Brīvības pieminekļa 1969.gada 13.aprīlī. Pēdējā epizode arī iekļauta JRT izrādē Vēstures izpētes komisija. Viņam piesprieda piespiedu ārstēšanos psihiatriskajā slimnīcā. Jūsu sastādītajā sarakstā ļoti skaidri parādās šis soda veids – piespiedu ārstēšanās psihiatriskajā klīnikā. Cik izplatīts PSRS bija šis soda mērs?

No tiem konkrētajiem 216 gadījumiem biju sarēķinājis, ka 8,8% jeb 19 cilvēki. Tas ir viens no aspektiem, par kuru ārpus Latvijas ir rakstīts un pētīts stipri vairāk nekā pie mums. Šāda tendence parādījās jau Hruščova laikā – mēģināt pataisīt politiskos par vienkāršiem nenormālajiem. Daudzi cilvēki ne tikai no Latvijas, bet arī ārpus tās, arī krievi, ukraiņi un citi, uz savas ādas dabūja izbaudīt šo piespiedu ārstēšanu. Gana daudzus no viņiem vēlāk Rietumos pārbaudīja, un vairumā gadījumu tur neviens psihiatrs nekādas novirzes viņiem neatrada. Tas konkrēto cilvēku gadījumā liecina, ka psihiatrija tika izmantota kā represīva metode.

Vai Latvijā tas ir pētīts?

No pēdējā laika pētījumiem šķiet, ka vienīgais ir Ulda Krēsliņa pirms trim gadiem nopublicētais VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas sējumā. Vēl daži stāsti par šo tēmu ir atrodami 2012. gadā iznākušajā grāmatā Gaismas akcija. Taču kopumā šī ir viena no tā laika represiju izpētes lielākajām problēmām.

Par psihiatrijas izmantošanu represīvos nolūkos ir gana daudz informācijas. Piemēram, 1983.gadā Padomju Savienība pat bija spiesta izstāties no Vispasaules psihiatru asociācijas, jo tai draudēja izslēgšana tieši šā iemesla dēļ. Tai kongresā bija savākti ļoti daudz materiālu par psihiatrijas izmantošanu represīvos nolūkos, piestrādāja arī viens no Maskavas demokrātiskās kustības dalībniekiem, tolaik ļoti pazīstamais Vladimirs Bukovskis, kurš pats uz savas ādas bija izbaudījis Ļeņingradas specslimnīcas “ērtības” un bija pamanījies šīs noslēgtās sistēmas ietvaros pat dabūt virkni dokumentu par psihiatrijas ļaunprātīgu izmantošanu. Aleksandrs Podrobineks 1970. gadu otrajā pusē savāca apjomīgu materiālu par medicīnas ļaunprātīgu izmantošanu represīvos nolūkos Padomju Savienībā, uzrakstīja grāmatu Карательная Медицина, manuskriptu slepeni nosūtīja uz Rietumiem, un tur šī grāmata tika publicēta. Arī virkne Rietumu autoru ir rakstījuši par šo problēmu.

Diemžēl šī problēma nav tikai vēsture. Ik pa brīdim parādās informācija par to, kā mūsdienu Krievijā viens otrs no Putina režīma oponentiem vai protestu dalībniekiem tiek nosūtīts uz piespiedu „ārstēšanu” psihiatriskajā slimnīcā. Arvien vairāk parādās informācijas par to, kā Ķīnas varas iestādes izmanto psihiatriju pret politiskajiem oponentiem.

Bet atgriežamies pie šā jautājuma izpētes Latvijā. Ļoti nopietna problēma ir tā, ka vēsturnieks nav psihiatrs un tāpēc nevar autoritatīvi spriest par to, vai cilvēks, kurš okupācijas laikā arestēts kādas politiskas lietas ietvaros un pēc tam ielikts psihiatriskajā slimnīcā uz piespiedu ārstēšanu, ir vai nav bijis pieskaitāms. Mēs varam skatīties krimināllietas, kur cilvēkam ir piespriesta piespiedu ārstēšana, mēs varam lasīt, kas ir rakstīts psihiatru atzinumā, varam pat reizēm atrast kādas pretrunas dažādu psihiatru slēdzienos par vienu cilvēku, bet vienalga neprofesionālim nav kompetences, lai varētu apstrīdēt profesionāla psihiatra slēdzienu. Līdz ar to, lai varētu konstatēt, vai dokumentos fiksētais attiecīgā cilvēka psihiskā stāvokļa apraksts tiešām liecina par psihiskām novirzēm vai ir tieši otrādi – ne par ko neliecina, to var pateikt tikai profesionāls psihiatrs. Vēsturnieks bez speciālām zināšanām to nepateiks. Tieši tāpēc šī tēma ir tik grūti pētāma, un tiem cilvēkiem, kas tolaik šo piespiedu „ārstēšanu” izjutuši uz savas ādas, arī tik sāpīga.

Šie cilvēki vēl ir dzīvi, arī ārsti.

Tieši tā. Pirms dažiem gadiem Latvijas Avīzē bija publicēts viens materiāls, kur žurnāliste bija runājusi ar šiem dakteriem. Viņi pauda viedokli, ka tajā laikā tāpat vien, tikai dēļ uzskatiem, slimnīcā nebāza. Ja es neesmu psihiatrs, es neesmu kompetents, lai to apstrīdētu. Tāpēc vienīgais, ko mēs varam darīt – uzdot jautājumus. Piemēram, ja tas cilvēks tiešām ir bijis psihiski slims, kādēļ tad viņa klīniskā stāvokļa aprakstā tiek rakstīti iekšā arī viņa politiskie uzskati vai sakari ar ārzemēm? Kāds tam sakars ar diagnozi? Tas liek aizdomāties. Tad jau iznāk, ka tie uzskati vai sakari ar ārzemēm arī tika interpretēti kā psihiskas saslimšanas pazīme. Vai arī tāds kāzuss – cilvēks vienā no Rīgas psihiatriskajām slimnīcām bija atzīts par nepieskaitāmu – šizofrēnija. Pēc tam, vairākus gadus vēlāk, to pašu cilvēku pārbaudīja bēdīgi slavenais Serbska institūts Maskavā, bet tur šo cilvēku atzina par pieskaitāmu, un nekādu šizofrēniju nekonstatēja. Tad rodas jautājums – cik pamatots bija iepriekšējais – Rīgas speciālistu – slēdziens par to, ka minētais cilvēks bijis nepieskaitāms? Ja ir vairāki savstarpēji pretēji atzinumi, mēs varam operēt ar to informāciju, kas ir šajos slēdzienos, un tad, ņemot vērā pretrunas šajos slēdzienos, izdarīt secinājumu, ka kaut kas tur nav kārtībā.

Jūs esat autors jēdzienam “nepolitiskie noziegumi” okupētajā Latvijā. Kas ar to jāsaprot? Kādi noziegumi?

Jauna jēdziena izgudrošana – tas būtu pārspīlējums. Vienā manā rakstā pirms pāris gadiem es šādu jēdzienu tiešām lietoju, bet tas bija domāts tikai uz attiecīgajā rakstā aplūkoto problemātiku. Es gribēju ar vienu diviem vārdiem apzīmēt to cilvēku grupu, kuru krimināllietas izmeklēja VDK, bet kuri nebija arestēti politisku iemeslu dēļ. Respektīvi, tie bija kontrabandisti, vaļutčiki jeb nelegālie valūtas tirgotāji, amatpersonas, kas pazaudējušas slepenus dokumentus. Tiešā veidā viņiem ar politiskajām represijām nav nekāda sakara, kontrabandisti un vaļutčiki tai laikā taisīja pagrīdes biznesu. Kad viņus paņēma ciet, viņi dabūja izciest daudzus gadus „darba labošanas nometnēs”. Jēdzienu “nepolitiskie noziegumi” izmantoju tāpēc, ka veicu salīdzinājumu, cik daudz gadu dabūja tie, kurus tiesāja par politiskiem noziegumiem, un cik daudz gadu deva tiem, kuri tika sodīti par ekonomiskajiem un citiem tajā rakstā minētajiem noziegumiem. Lai man katru reizi nebūtu jāraksta garš penteris par kontrabandistiem, vaļutčikiem un tā tālāk, tad visu apvienoju vienā terminā “nepolitiskie”, ar to domājot gan valūtas tirgotājus, gan kontrabandistus, gan dokumentu nozaudētājus, gan arī bēdzējus no Padomju Savienības. Tiesa gan, par bēdzējiem stāsts ir citādāks, jo daudzi no viņiem no PSRS muka projām tieši politisku iemeslu dēļ un vismaz daļa no viņiem jau ir pieskaitāmi politiski represēto kategorijai, ko tajā rakstā esmu norādījis. Cita lieta, ka bēdzēju vidū var konstatēt arī pilnīgi nepolitiskus gadījumus. Piemēram, viens bija smagi piekāvis savu civilsievu un pēc tam, kad viņam par to draudēja kriminālatbildība, šis cilvēks mēģināja aizbēgt uz ārzemēm.

Ja būtu jāsalīdzina politiskā pretošanās un nepolitiskie ekonomiskie noziegumi, kāda būtu to proporcionālā daļa?

Tur jāskatās dažādi aspekti. Ja par pamatu ņemam arestēto un notiesāto skaitu, tad 80.gados par ekonomiskiem noziegumiem notiesāto bija gandrīz trīs reizes vairāk. Turklāt tas attiecas tikai uz tiem ekonomiskajiem noziegumiem, kurus izmeklēja VDK. Bet bija taču vēl OBHSS, kas vispār nodarbojās tikai ar ekonomiska rakstura noziegumiem. Līdz ar to ekonomisko noziegumu pārsvars pār politiskajiem faktiski sanāks stipri vien lielāks, nekā tas redzams, pētot tikai VDK izmeklētās lietas.

Taču te ir vēl viens aspekts. VDK tajā laikā ļoti plaši izmantoja tā saucamo profilaksi. Lai arī informācija par šo profilaksi ir diezgan nepilnīga, tomēr, spriežot pēc šīm nepilnīgajām ziņām, par politiski „nevēlamām” lietām cilvēkus profilaktēja daudz biežāk nekā par ekonomiska rakstura lietām. Lai arī šo „profilaksi” nevar uzskatīt par politisku represiju, tomēr tas nozīmē, ka par attiecīgo cilvēku VDK vāca infomāciju, ka viņam kādu laiku bija sekots vai viņa sarunas bija noklausītas, viņam bija pievērsta pastiprināta „orgānu” uzmanība un tā tālāk.

Vai VDK lielāka interese bija par ekonomiskajiem, nevis politiskajiem noziegumiem?

Spriežot pēc tā, ko esmu izpētījis par 70., 80.gadiem, interese Drošības komitejai bija gana liela gan par politiskajiem, gan ekonomiskajiem noziegumiem. Šajā ziņā vēl daudz būtu jāpēta. VDK operatīvā darbība ekonomisko noziegumu jomā un šo noziegumu izmeklēšanā vispār pie mums ir ļoti maz pētīts jautājums.

Jūs strādājat Nacionālajā arhīvā un kopā ar vēsturnieku Aināru Bambalu atlasāt VDK dokumentus, ko digitalizēt un publiskot. Kas jauns gaidāms?

Tuvākajā laikā varētu būt publiskoti dokumenti sadaļā Drošības iestāžu vadība. Tagad tur lasāmi tikai VDK vadītāju vārdi. Mēs esam par katru no viņiem sagatavojuši īsus biogrāfiskus aprakstus un gatavojamies publicēt tos arhīva dokumentus, no kuriem konkrētā informācija ir ņemta.

Kopš čekas maisu atvēršanas pagājušā gada beigās mums publiskais diskurss gan ir aizgājis vienā šaurā virzienā, iecentrējoties tikai uz VDK aģentūru (kartotēkām, datu bāzes Delta Latvija izdrukām un tamlīdzīgi) kas, manuprāt, ir ļoti vienpusīgi. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka virs katra aģenta bija VDK operatīvais darbinieks, kas no viņa prasīja informāciju un deva uzdevumus. Virs katra opera, bija viņa priekšnieks, kas vadīja un vērtēja viņa darbu, noteica, kuram virzienam vai objektam jāpievērš pastiprināta uzmanība utt. Vēl augstāk – VDK vadība, kas savukārt pildīja partijas Centrālās komitejas uzdevumus. Ja mēs tik cītīgi šobrīd “ķidājam” aģentus, tad objektivitātes labad mēs nedrīkstam aizmirst arī visus tos, kas bija virs viņiem un kas pieņēma lēmumus.

Atgriežoties pie dokumentu publicēšanas, vēl tuvākajā laikā plānojam pakāpeniski publicēt ziņas par pēckara laika iznīcinātāju bataljoniem un to komandieriem. Drīz varētu parādīties arī virkne dokumentu par kultūras sakaru biedrību.

Vai varētu gaidīt, ka patlaban vienīgajai digitāli publiskotajai VDK operatīvajai lietai par ģenerāli Robertu Kļaviņu arhīva vietnē pievienosies arī citas?

Jā, var gaidīt. Plānojam daļēji aizklātā veidā, kā to mums prasa likums, publicēt operatīvo lietu Bērs par vācbaltu juristu Dītrihu Andreju Lēberu. Viņš 1990. gadu sākumā pats bija iepazinies ar šo VDK operatīvo lietu un aprakstījis iespaidus, kā to uztvēris. Pati operatīvā lieta jau sen ir digitalizēta. Domājam to publicēt kopā ar paša Lēbera rakstu, lai var redzēt, ko viņš ir domājis, lasot VDK dokumentus par sevi.

Tuvākajā laikā varētu publiskot lietu, kas satur dokumentāciju par VDK darbinieku apmācību 80.gados: katram čekistam tika sastādīts individuāls plāns – bija jāapgūst vai nu svešvaloda, vai jāpapildina zināšanas operatīvajā mākslā. No mācību plāniem redzams, ka visiem bija jāiziet cauri smadzeņu skalošanai, respektīvi, jāapgūst marksisma-ļeņinisma klasiķu darbi un jāraksta par tiem referāti. Tā kā šī informācija attiecas uz VDK darbiniekiem, materiālos nekas nebūs aizklāts.